Alī Šariatī

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alī Šariatī
علی شریعتی
Alī Šariatī
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 23. novembrī
Valsts karogs: Irāna Kahaka, Sabzevāra, Irāna
Miris 1977. gada 18. jūnijā (43 gadi)
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Sauthemptona, Apvienotā Karaliste
Pilsonība Irānietis
Darbības gadi 1952-1975
Bērni 4
Augstskola Mešhedas Universitāte, Sorbonnas Universitāte
Nezināma vērtība "reliģija"

Alī Šariatī Mazinānī (farsi: علی شریعتی مزینانی, dzimis 1933. gada 23. novembrī, miris 1977. gada 18. jūnijā) bija irāņu revolucionārs un sociologs, kurš fokusējās uz reliģijas socioloģiju. Viņš tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta Irānas domātājiem,[1] un tiek saukts par Irānas revolūcijas ideologu, kaut gan viņa idejas netika izmantotas izveidotās islāma republikas pamatā.[2]

Alī Šariatī ieņem īpašu vietu islāma filozofijā. No vienas puses, viņš bija revolucionārā šiīsma teorētiķis, islāma reformatoru kustības pārstāvis. No otras puses, Šariatī, būdams Sorbonnas Universitātes absolvents, un tāda filozofa draugs kā Sartrs, dziļi ietekmējās no rietumu filozofijas, galvenokārt no eksistenciālisma un marksisma. Viņš apzinājās islāma mācības svarīgumu, un apgalvoja, ka ir nepieciešamība pēc nopietnas islāma reformas, izmantojot rietumu filozofijas idejas, kuras kritizē kapitālistiskās sistēmas ekonomiskos un ideologiskos aspektus.[3] Viņš kritizēja rietumu kultūru, industriālās un patērētāju sabiedrības, taču tajā pašā laikā uzskatīja, ka musulmaņiem pirms rietumu kultūras kritizēšanas ir jāiepazīstas ar to, lai adekvāti tai oponētu. Pēc Šariatī domām, eksistenciālisma un marksisma ideoloģiju trūkumus var atrisināt ar islāma palīdzību. Viņš centās demonstrēt islāma pārākumu un islāma universālo revolucionāro protesta ideoloģiju. Savu šīisma versiju viņš sauca par revolucionāro jeb sarkano šīismu, ko viņš kontrastēja ar nerevolucionāro jeb melno šīismu.[4]

Alī Šariatī ar ģimeni

Attiecībā uz varas jautājumu, Šariatī uzskatīja, ka islāma reformas misija ir jāīsteno visizglītotākajai sabiedrības daļai jeb ulāmai. Pēc viņa domām tie bija cilvēki, kuriem ir zināšanās, un kuri apzinās savas sabiedrības problēmas, un jūt atbildību par islāma likteni. Šajā gadījumā runa ir par zināšanām, kuras ir iegūtas, mācoties islāma zinātnes, vienlaikus saņemot laicīgo izglītību, jo zināšanas ir "gaisma, kuru iededz Allāhs sirdī katram, kurš to vēlas". Par reliģiskā līdera paraugu Šariati uzskatīja imāmu Homeinī.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Gheissari Ali. Iranian Intellectuals in the Twentieth Century. Austin : University of Texas Press, 1998.
  2. Ervand Abrahamian. Ali Shariati: Ideologue of the Iranian Revolution. Los Angeles : University of California Press, 1993. 25–28. lpp.
  3. Ali Shariati. Jahatgiri-ye Tabaqati-e Islam [Class bias of Islam], in Collected Works, 10. Tehran, 1980. 37–38. lpp.
  4. «Dr. Ali Shariati: Red Shi`ism vs. Black Shi`ism». www.iranchamber.com. Skatīts: 2022-01-04.
  5. Naser Gharagozlu. From Blank Revolution to Islamic Revolution, 2006. 87. lpp.