Rūhollāhs Mūsavī Homeinī

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūhollāhs Mūsavī Homeinī
روح الله موسوی خمینی
Rūhollāhs Mūsavī Homeinī
Personīgā informācija
Dzimis 1900. gada 17. maijā
Homeina, Irāna
Miris 1989. gada 3. jūnijā (89 gadi)
Teherāna, Irāna
Tautība irānis
Paraksts Ruhollah Khomeini signature.png
Nezināma vērtība "reliģija"

Rūhollāhs Mūsavī Homeinī (persiešu: روح الله موسوی خمینی / Rūḩollāh Mūsavī Khomeynī, dzimis 1900. gada 17. maijā Homeinā, Irānā miris 1989. gada 3. jūnijā Teherānā, Irānā) bija irāņu šiītu garīdznieks un politiķis. Irānas 1979. gada islāma revolūcijas galvenais ideologs un līderis. Revolūcijā tika gāzts Irānā valdošais šaha Mohammada Rezā Pehlevī režīms, bet Homeinī kļuva par Irānas augstāko vadītāju, un saglabāja šo amatu līdz mūža beigām.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Irānā, Homeinas pilsētā mūsdienu Centrālajā ostānā. Viņa tēvs un vectēvs bija autoritatīvi islāma teologi, tādēļ Rūhollāha liktenis jau pirms viņa dzimšanas bija iepriekšlemts — kļūt par islāma garīdznieku. Tradīcija vēsta, ka Homeinī ir saīds — tiešs Muhameda radinieks. Kad zēnam bija trīs gadi, Homeini tēvs tika noslepkavots, bet 15 gadu vecumā mira arī Homeini māte.[1]

Homeini no 6 gadu vecuma sāka apgūt Korānu, vispirms dzimtajā pilsētā, bet vēlāk seminārā Arakā, kuru beidza 1921. gadā.[1] Vēlāk studēja Kumā un Nedžefā. Jau no pirmajām savas darbības dienām Rūhollāhs atradās opozīcijā šaha varai. Būdams students, 1925. gadā viņš publiski izteicās, ka Irānai klāsies labi tikai tad, kad tiks gāzta Pehlevī dinastijas vara, bet tolaik viņam kā studentam nepievērsa uzmanību. 27 gadu vecumā viņš apprecējās ar desmitgadīgo sava skolotāja meitu. Viņa dzemdēja septiņus bērnus, divi no kuriem nomira vēl agrā bērnībā. Pārējie bērni, divi dēli un trīs meitas tika audzinātas saskaņā ar islāma tradīcijām. Lielākā daļa Irānas iedzīvotāju bija reliģiozi, un Islāma garīdznieki tika cienīti, līdz ar to šaha un valdošās dinastijas nīcināšana bija populāra.[2] Tauta saredzēja Homeinī personā ne tikai garīdznieku, bet arī apveltīto ar Dieva žēlastību.

1962. gadā Homeinī iestājās pret izmaiņām likumos, kuri atļava, stājoties valsts amatos, zvērēt uz jebkuras Svētās grāmatas, ne tikai Korāna. Pēc Homeinī aicinājuma notika plaši protesti. 1963. gadā viņš iestājās pret Balto revolūciju, nosaucot to par uzbrukumu islāmam. Tā bija šaha īstenota Irānas modernizācijas politika, saskaņā ar kuru sievietēm bija atļauts nenēsāt galvas aizsegu, bija atļauts valkāt rietumu apģērbus, aizliegtas daudzas islāma ceremonijas un atņemti šiītu garīdzniecībai piederošie zemes īpašumi.[3] Kad 1964. gadā Homeinī asi uzstājās pret eksteritorialitātes piešķiršanu ASV pilsoņiem, Irānas drošības dienesti Homeinī deportēja uz Turciju.[4]

1965. gadā ājatolla Homeinī pārcēlās uz Nedžefu, Irākā, bet 1978. gadā (toreizējā viceprezidenta Sadama Huseina spiests) uz Parīzes priekšpilsētu Noplešato (Neauphle-le-Château)[5], no kurienes pēc revolūcijas uzvaras 1979. gadā atgriezās Irānā[6]. Trimdas laikā Homeinī sarakstīja savu galveno teorētisko darbu — "Islāma vara" (Valiyat-e faqih, 1971), kurā izklāstīja galvenās idejas valsts pārvaldē:

  • Visai sabiedrības dzīvei jāpakļaujas Allāha likumiem — šariatam.
  • Lai īstenotu šariāta likumus, sabiedrības līderiem jābūt šo likumu zinātājiem — garīdzniekiem.[7]

Pēc Irānas šaha režīma gāšanas ājatolla Homeinī apmetās šiītu svētajā pilsētā Kumā un no turienes vadīja valsts pārveidi. No 1979. gada 4. novembra līdz 1981. gada 20. janvārim Teherānā norisinājās Irānas ķīlnieku krīze[8], bet no 1980. līdz 1988. gadam Irānai nācās pārdzīvot Irānas—Irākas karu.[9] 1989. gadā ājatolla Homeinī izdeva fatvu, kurā deva rīkojumu nogalināt Salmanu Rušdi[10].

Pēdējos dzīves gadus Homeinī veselība pasliktinājās. Ājatolla Homeinī mira 1989. gada 3. jūnijā Teherānā pēc piecām pārciestām sirdstriekām desmit dienu laikā 89 gadu vecumā.[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Bernard Reich. Political Leaders of the Contemporary Middle East and North Africa: A Biographical Dictionary. Greenwood Press, 1990. 310–311. lpp. ISBN 0-313-26213-6.
  2. Michael M.J. Fischer. Iran, From Religious Dispute to Revolution. Harvard University Press, 1980. 31. lpp.
  3. «Arab Israeli Wars Period 1948-1973, Ted Thornton, NMH, Northfield Mount Hermon». web.archive.org. 2007-12-24. Skatīts: 2021-11-28.
  4. Elaine Sciolino. «The People's Shah». The New York Times (en-US), 2000-08-27. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2021-11-28.
  5. Robert Fisk. The great war for civilisation : the conquest of the Middle East. New York : Vintage Books. 162. lpp. ISBN 1400075173..
  6. «1979: Exiled Ayatollah Khomeini returns to Iran» (en-GB). 1979-02-01. Skatīts: 2021-11-28.
  7. Ruhallah Khomeini. Islam and Revolution, 1981. 29-31. lpp.
  8. Bowden, Mark (2006). "Guests of the Ayatollah". Atlantic Monthly Press.
  9. «Iran-Iraq War | Causes, Summary, Casualties, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2021-11-28.
  10. Richard Woo. God Or Allah, Truth Or Bull?. Strategic Book Publishing, 2011. 10. lpp. ISBN 978-1-60976-813-3..
  11. «Ayatollah Khomeini’s funeral». New Statesman (en-US). 2009-03-12. Skatīts: 2021-11-28.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]