Alašas autonomija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Алаш аутономиясы
Alašas autonomija
Deklarēta valsts
Flag of Russia.svg
1917 – 1919 Flag of Russia (1918).svg

Flag of Alašas

Karogs

Devīze
Оян, Қазақ! (Mosties, kazah!)
Location of Alašas
Centrālāzijas aptuvenās un bieži mainīgās robežas 1918. gadā. Alašas teritorija iekrāsota dzeltena
Pārvaldes centrs Alaškala
Valoda(s) kazahu
krievu
Reliģija Laicīga valsts
Valdība Republika
Premjerministrs
 - 1917—1919 Alihans Bukeihanovs
Vēsturiskais laikmets Krievijas pilsoņu karš
 - 1917. gada 13. decembris Otrajā Viskirgīzu kongresā Orenburgā tiek nolemts par autonomijas izveidi. 1917
 - 1919. gada beigās Alašas valdība padodas lieliniekiem un pēc dažiem mēnešiem tiek atlaista. 1920. gada 5. marts
Alihans Bukeihanovs 1906. gadā

Alašas autonomija (kazahu: Алаш аутономиясы; krievu: Алашская автономия) jeb Alašorda (kazahu: Алаш Орда) bija pašpasludināta valsts mūsdienu Kazahstānas teritorijā, kas pastāvēja no 1917. līdz 1919. gadam. Galvaspilsēta bija Semipalatinska (mūsdienās Semeja), tai laikā saukta par "Alaškalu" (Alašpili).

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917.—1919. gadā Alašordas pieprasītajā teritorijā darbojās vai to būtiski ietekmēja šādi pamatspēki:

  • Dažādi lielinieku un to atbalstītāju grupējumi, kas kopš 1918. gada aizvien vairāk apvienojās ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.
  • Dažādi pretlielinieku grupējumi, kas savā vairumā ideoloģiski piederēja pie Baltās armijas.
  • Kazahu nacionālistiskā partija "Alaš", kura ideoloģiski un kadru ziņā bija izaugusi no centriski noskaņotās Krievijas Konstitucionāli—demokrātiskās ("kadetu") partijas, ar kuru saglabāja formālu vienotību kopš savas rašanās 1905. gadā līdz 1917. gadam. Partija līdz 1917. nodarbojās galvenokārt ar apgaismotāju darbību starp kazahiem, to atbalstīja inteliģence, ierēdniecība un lielburžuāzija.[1] Pateicoties savam prorietumnieciskumam, nacionālismam un vienaldzībai pret islāmu, partija pilnīgi dominēja starp šādu pozīciju atbalstošajiem ziemeļu kazahiem.[2]

Citi ietekmējušie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1905. gadā ieceltais par Kazahstānas (tolaik sauktas par Krievijas Turkestānu) gubernatoru un administratoru Vasilijs Balabanovs šajā amatā turpināja darboties līdz 1919. gadam. 1920. gadā viņš aizbēga no Sarkanās armijas tuvošanās, dodoties uz Ķīnu. Ķīna tajā laikā tieši viņu atzina par likumīgo teritorijas gubernatoru.
  • "Alaš" partijas konkurente starp kazahiem bija sīkburžuāzijas kreisā partija "Uš Žuz", kurai bija raksturīgs kreisais populisms, pantjurkisms un islāmisms.[1] Taču, cietusi sagrāvi 1917. gada decembra vēlēšanās Krievijas Satversmes sapulcē (nodoto balsu starpība par "Alaš" un "Uš Žuz" dažos apriņķos bija vairāk kā simtkārtīga), partija pārgāja lielinieku pusē un, to apbruņota, sāka karadarbību pret "Alaš" un "baltajiem". Abas puses nodarbojās ar laupīšanas uzbrukumiem un pretinieku slepkavībām, no kurām cieta arī mierīgie iedzīvotāji.
  • Nekazahiem autonomijas teritorijā bija svešs kā "Alaš" kazahu nacionālisms, tā arī "Uš Žuz" nekonsekventais kreisums un parasti arī islāmisms, un neviena no kazahu partijām neieguva starp viņiem vērā ņemamu popularitāti. Vadošā partija starp viņiem pēc 1917. gada beigu vēlēšanu rezultātiem bija eseri.[3]
  • Mūsdienu Kazahstānas dienviddaļa ar lielu kazahu iedzīvotāju procentu nebija iekļauta Alašas autonomijā, paliekot carisma laikā izveidotās Turkestānas guberņas sastāvā, un turienes kazahu līderi sliecās uz islāmu un pantjurkismu jeb visu tjurku kopību, nevis uz tikai kazahu apvienošanu. Kompromiss tā arī netika panākts. Vēlāk Alašordas ideju savdabīgi realizēja lielinieki, izveidojot kazahu nacionālo autonomiju un apvienojot tajā ziemeļus un dienvidus.[4]
  • Krievijas Republikas Pagaidu valdība nebija spējīga veikt kazahu zemēs agrāro reformu un atdot kazahiem tiem agrāk Krievijas kolonistu labā konfiscētās zemes, kas noveda pie vairāku kazahu, t. sk. Bukeihanova, izstāšanās no kadetu partijas un "Alaš" dibināšanas.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alašas autonomija kazahu inteliģences kongresā tika publiski pasludināta Orenburgā 1917. gada decembrī, taču tolaik tā pastāvēja tikai vārdos. Kazahstānu kontrolēja antikomunistiskā Baltā armija, dažādi vietējas nozīmes bruņoti pusbandītiski grupējumi un vēl cara valdības ieceltais administrators, kurš noturēja formālo varu, līdz Sarkanā armija 1919. gadā pārņēma kontroli pār teritoriju. Alašas autonomijas vadītāji izveidoja valdību — Alašordu un paziņoja par nolūku radīt 25 000 vīru lielu miliciju.

Formāli deklarētais Alašas autonomijas izveides motīvs bija Krievijas republikas krišana pusotru mēnesi iepriekš un nevēlēšanās pieļaut anarhiju. Tomēr izvairīties no anarhijas un radīt plānoto "visu kazahu atzītu stingru roku" neizdevās. Neviens no apkārtējiem spēkiem nebija ieinteresēts patstāvīgas kazahu valsts eksistencē, un pašu kazahu organizācijas līmenis bija nepietiekams, lai izcīnītu neatkarību saviem spēkiem. Turklāt pretrunas partijas iekšienē (divi no līderiem, Baitursinovs un Dulatovs, sākotnēji iestājās par pilnīgu neatkarību, kamēr Bukeihanovs bija par autonomiju Krievijas sastāvā) un pozīcijas biežās maiņas atkarībā no ārējās situācijas neļāva uzturēt pastāvīgu politisko kursu.[3]

Vairums ievēlētās Alašordas valdības locekļu pēc profesijas bija juristi, kuri bija nākuši no dažādām kazahu ciltīm, tomēr visvairāk bija pārstāvēti argini — visdaudzskaitlīgākā kazahu cilts,[5] kura arī agrāk bija devusi valdošo grupu pārstāvjus ne tikai kazahu zemēs, bet arī Krimā un tagadējā Uzbekistānā,[6][7] un tikpat internacionālie naimani ar senām pašpārvaldes tradīcijām.[8] Pats valdības vadītājs A. Bukeihanovs bija čingizīds jeb Čingishana pēctecis,[4] kas tjurku tautu acīs piešķīra viņam lielāku varas leģitimāciju.

Alašas valdības jeb Alašordas sastāvā bija 25 locekļi (10 vietas bija atvēlētas nekazahiem) un 15 kandidāti. Tā izveidoja īpašu izglītības komisiju un sāka organizēt milicijas pulkus kā savus bruņotos spēkus.

1918. gada sākums — sarkano pārsvars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1918. gada martam teritoriju pamazām pārņēma lielinieki un viņu tābrīža sabiedrotie kreisie eseri, bieži vien mierīgu vēlēšanu ceļā — iedzīvotāju vairums neredzēja spēku, kas varētu stāties viņiem pretīm.[3] Alašorda veidoja savu jātnieku miliciju ar Orenburgas balto kazaku atamana Dutova atbalstu, taču process ritēja lēni un neefektīvi. Turklāt jau mēnesi pēc Alašordas radīšanas Orenburgu ieņēma sarkanie un viņiem nācās doties prom uz dienvidiem.

1918. gada martā Alašorda sāka sarunas ar lieliniekiem, nosūtot delegāciju pie Ļeņina un vedot tālruņa sarunas ar Staļinu.[3] To ietekmēja arī tas, ka baltie tā arī nespēja atteikties no sava lielkrievu šovinisma, kamēr lielinieki tai laikā izrādīja izpratni pret pakļauto tautu nacionālismu, uzskatot to par progresīvu spēku dotajā revolūcijas posmā.[2] Sarkanie deva dažus ekonomiskus un politiskus solījumus, no savas puses prasot pārtraukt sadarbību ar baltajiem. Tomēr īstu saprašanos vietējā līmenī panākt neizdevās, un tur, kur starp sarkanajiem vai baltajiem valdīja radikālākās grupas, pušu pārstāvji reizēm arestēja viens otru. Tā paša gada aprīlī partijas "Uš Žuz" vadītājs Togusovs telegrafēja Ļeņinam: "Man, Uš Žuz partijas priekšsēdētājam, kļuva zināms, ka A. Bukeihanovs ar jums pa tālruni sarunājies par kazahu autonomiju. Es pievēršu jūsu uzmanību tam, ka partija Alaš ir patriekta, tās dalībnieki arestēti, A. Bukeihanovs, viens no ievērojamiem un aktīviem Dutova uzbrukuma dalībniekiem, atrodas meklēšanā". Tāpat viņš prasīja no Ļeņina arestēt un atdot viņiem uz pārrunām ar Ļeņinu ieradušos "Alaš" delegātu.[1] Ļeņins to nedarīja. Pašas "Uš Žuz" mūžs pēc šīs telegrammas nebija ilgs: lielinieki pēc viņu kontrolētās Omskas Padomes lēmuma arestēja Togusovu, apvainojot viņu nelikumīgā bagātnieku aplaupīšanā, bet kad Sibīrijā un Alašā sākās pret lieliniekiem vērsta sacelšanās, partijas biedri izklīda kur kurais vai tika balto arestēti un 1919. gada martā nošauti.[1]

1918. gada vidus — balto pārsvars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada vasarā baltie pārgāja uzbrukumā un ieņēma lielāko daļu Alašas autonomijas teritorijas.[3] Tas atviegloja Alašordas darbību, tomēr reālas varas tai joprojām praktiski nebija, tā varēja tikai izdot rezolūcijas un kontrolēt tās retās vietas, kur atradās tās bruņotie spēki, kurus atamans Dutovs tomēr bija spējis saorganizēt. 1918. gada jūnijā valdība ieradās Semipalatinskā, 500 jātnieku pavadīta.[9] Tikai augustā izdevās saformēt pirmo kavalērijas pulku. Taču jau pirmais Semipalatinskā izdotais Alašordas valdības tiesību akts 1918. gada 11.–24. jūnijā bija šāds: "Piekrist atzīt par spēkā neesošiem visus padomju varas izdotos dekrētus autonomās Alašas teritorijā. Alašordas priekšsēdētājs: Bukeihanovs, locekļi: Tinišpajevs, Gabasovs." Spēki, lai to nodrošinātu, Alašordas rīcībā bija acīmredzami nepietiekami. Tā, valdības militārā doktrīna paredzēja apbruņot vietējo zemessardzi ar garām nūjām, lai tie varētu imitēt uzbrukumu pretiniekam ar šautenēm rokās. Labāk bruņotie Alašordas spēki piedalījās balto pusē cīņās pret sarkanajiem, tomēr baltie viņiem īpaši neuzticējās.[10]

1918. gada 11. septembrī tika izveidota Rietumu Alašordas valdība Džambeiti ciemā Uralas tuvumā Ž. Dosmuhamedova vadībā.

No 1918. gada beigām — balto politiskais spiediens un viņu sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada novembrī "balto" organizētā Ufas direktorija jeb Pagaidu Viskrievijas valdība paziņoja par Alašas autonomijas likvidāciju,[4] taču tam nebija liela praktiska efekta, jo jau 1918. gada 18. novembrī šī valdība tika gāzta un par Krievijas Augstāko valdnieku (krievu: Верховный правитель России) izvēlēts admirālis Aleksandrs Kolčaks. Arī "Alaš" neveica būtiskas praktiskas darbības, tā vietā cenšoties sarunās panākt mieru ar karojošajām pusēm.[11]

1919. gada pavasarī lielinieku pusē pārgāja daļa Alašordas inteliģences, ieskaitot populāro literātu Baitursinovu, kas nopietni vājināja valdības pozīcijas. 1919. gada vasarā Kolčaks cieta smagus zaudējumus un baltajiem zuda cerība kaut ko pašu spēkiem militāri sasniegt Krievijas austrumdaļā.

1919.–1920. gadā lielinieki iznīcināja balto spēkus šajā reģionā un okupēja visu mūsdienu Kazahstānu. Formālā Alašas autonomijas likvidācija notika 1920. gada 5. martā, pārņemot varu visā toreizējā Kirgīzu novadā (ar galvaspilsētu Orenburgā). 1920. gada 26. augustā Padomju valdība Krievijas PSFR sastāvā nodibināja Kirgīzu Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku, kas 1925. gadā mainīja nosaukumu uz Kazahu Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku un 1936. gadā uz Kazahijas Padomju Sociālistisko Republiku. Nacionālistiem tika izsludināta lielinieku amnestija.

"Alaš" gals[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gadā lielinieki nolēma, ka tālāka sadarbība ar "Alaš" vairs nav mērķtiecīga un partijas darbība tika padarīta neiespējama. Partijas pārstāvji sāka iestāties lielinieku partijā, kur centās turpināt savu apgaismošanas un propagandas darbu. Tomēr viņu propagandai bija jūtama "reakcionāra" piegarša, un 1928.—1929. gadā gandrīz visi bijušie "Alaš" darboņi tika arestēti un 1930. gados gandrīz visi nošauti. Likvidēti tika arī daudzi viņu kādreizējie pretinieki no "Uš Žuz".[2] Agrākie uzskati par partijas sākotnēji progresīvo lomu tika noliegti, un "Alaš" kopā ar Alašas autonomiju tika pasludināta par buržuāziski nacionālistisku, t.i., padomju varai un kazahu tautai pilnīgi naidīgu veidojumu.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Партия «Уш-Жуз» и ее деятельность в период установления Советской власти в Казахстане
  2. 2,0 2,1 2,2 Алаш орда в оценках мировой историографии Бахыт М. Сужиков, зав. Отделом Института истории и этнологии МОН РК
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 «Казахстан в период гражданского противостояния». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. septembrī. Skatīts: 2020. gada 22. maijā.
  4. 4,0 4,1 4,2 Советский период истории Казахстана>Алаш-Орда
  5. Генезис крупнейшей родоплеменной группы казахов - аргынов - в контексте популяционной генетики
  6. Кырымлы Хаджи Мехмед Сенаи. Книга походов. Симферополь. Крымучпедгиз. 1998
  7. Хафиз-и Таныш Бухари. Шараф -наме-йи шахи (Книга шахской славы). Наука. 1989
  8. Найманы в XII–XIV вв. (аспекты происхождения и этнополитических связей)
  9. «От СОЗАКА до АСТАНЫ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 2. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 2. aprīlī.
  10. Р.К.Нурмагамбетова, Движение Алаш и Алаш-Орда. Историография проблемы. 1920-1990-е гг. ХХ века. 3.2 Современные концепции и перспективы изучения истории Алаш (90-е годы)
  11. Коллектив авторов. Историческая энциклопедия Сибири / Гл. ред. В. А. Ламин. — Новосибирск: Издательский дом «Историческое наследие Сибири», 2009. — Т. Первый: А-И. — С. 60—61. — 716 с. — ISBN 5—8402—0230—4.
  12. Р.К.Нурмагамбетова, Движение Алаш и Алаш-Орда. Историография проблемы. 1920-1990-е гг. ХХ века.

Filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1994. gada «Алаш туралы сөз» — "Vārdi par Alašu" (dokumentālā filma) «Kazakhtelefilm», režisors Kalila Umarovs.
  2. 2009. gada «Алашорда» " — "Alašorda" (dokumentālā filma) «Kazakhfilm», režisors Kalila Umarovs.
  3. 2018. gada "Тар заман" — Kazahstānas nacionālās TV seriāls "Grūtais laiks"

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Peimani, Hooman. Conflict and Security in Central Asia and the Caucasus. Santa Barbara: ABC-CLIO, 2009, p. 124
  • Galick, David. Responding to the Dual Threat to Kazakhness: The Rise of Alash Orda and its Uniquely Kazakh Path, Vestnik: The Journal of Russian and Asian Studies (March 29, 2014)
  • Бочагов А. К. «Алаш-Орда». Краткий исторический очерк о национально-буржуазном движении в Казахстане периода 1917-19 гг. Кзыл-Орда, 1927.
  • «Алаш Орда», (Сборник документов, сост. Н. Мартыненко, Кызыл-Орда, 1929), переизд. Алма-Ата, «Айкап», 1992, предисловие К. Сарсекеева.
  • Сарсекеев К. «Смута». Алма-Ата, 1989.
  • Аманжолова Д. «Партия „Алаш“: история и историография». Семипалатинск, 1993.
  • Аманжолова Д. Казахский автономизм и Россия. История движения «Алаш». Москва, 1994.
  • Нурпеисов К. (казах.)русск. «Алаш» и «Алаш-Орда». Алматы, 1995.
  • Нурсалиев Р. Ауэзов и «Алаш», Алматы, 1995.
  • Койгельдиев М. (казах.)русск. «Алаш козгалысы» (Движение «Алаш»). Алматы, 1996.
  • Нурсалиев Р. «Алашординцы». Алматы, 2004.
  • Steven Sabol. «Russian Colonization and the Genesis of Kazak National Consciousness», Palgrave Macmillan, 2003, pp. 143—144.