Aleirolīts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleirolīts

Aleirolīts ir sablīvējies, sacementēts nogulumiezis, kura sastāvā ir virs 50% aleirītiskā materiāla (frakcija 0,01-0,1 mm). Aleirolītus cementē mālviela, dzelzs oksīdi un hidroksīdi, karbonāti u.c.[1] Izšķir vairākus aleirolīta veidus:

  • Oligomiktais aleirolīts (sastāv galvenokārt no divu minerālu veidu drupu materiāla un saucas, piemēram, kvarca-laukšpata, laukšpata-kvarca, glaukonīt-kvarca u.t.t.)
  • Polimiktais aleirolīts (pēc sastāva neviendabīgs aleirolīts, kas veidots no dažāda minerālā vai iežu sastāva graudiem.)
  • Opokoveidīgais aleirolīts (cementēts ar bazālu, homogēnu vai neskaidri mikroglobulāru opāla cementu, ārīgi atgādina opokas, bet atšķiras ar vieglumu, mazu cietību, gliemežveida lūzuma virsmu. Reizēm var saturēt krama organismu paliekas.)

Gadījumos, kad aleirītiskā un smilšu frakcija ir vienādās procentuālās attiecībās (ap 50%), tad tādu iezi mēdz saukt par aleirolīta smilšakmeni.

Latvijā aleirolīti ir plaši izplatīti devona, karbona, kembrija, un venda nogulumos. Devona mālainos aleirolītus izmanto keramikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 41. lpp.