Karbons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karbons
359.2 – 299 miljoni gadu
C
340Marect.jpg
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 32.5 % apjoma
(163% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 800 ppm
(3 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 14 °C
(0 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu) 80—120 m[1]

Karbons bija piektais ģeoloģiskais periods paleozoja ērā, kas ilga apmēram 60 miljonus gadu (358,9 ± 0,4 — 298,9 ± 0,15 Ma). Karbona perioda nosaukums cēlies no akmeņogļu nosaukuma. Tādēļ šo periodu sauc arī par akmeņogļu periodu.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karbonu izdalīja 1822. gadā angļi Viljams Konibīrs (William Conybeare) un Viljams Filipss (William Phillips). Periodu parasti iedala divās epohās: agrajā karbonā un vēlajā karbonā. Karbona nogulumieži atrodas virs devona iežiem, bet tos pārklāj perma nogulumieži.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiramerikas superkontinenta karte karbona periodā ar mūsdienu sauszemes apveidiem.

Skābekļa uzkrāšanās atmosfērā sakarā ar sauszemes augu savairošanos izraisīja Karū ledus laikmetu (no Karoo apgabala nosaukuma Dienvidāfrikā), ledāji pārklāja Pangejas superkontinenta dienviddaļu. Tagadējās Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas līdzenumus klāja plaši augiem noklāti purvi, kuros zemās atmosfēras skābekļa koncentrācijas dēļ notika augu pārakmeņošanās. Karbona perioda laikā vairākas reizes notika jūru regresija, kā arī vulkāniska darbība.

Karbona pamatieži Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karbona periodā lielākā daļa Latvijas teritorijas virsmas atradās Eiramerikas superkontinenta (izveidojās pēc Baltikas kontineta sadurmes ar Laurentijas kontinentu), krastā uz ziemeļiem no ekvatora, karbona nogulumu pamatieži atrodami vienīgi valsts dienvidrietumu daļā.

Karbona perioda Latvijas pamatiežus veido dolomīts, māls, merģelis un smilšakmens. Tie ir pieskaitāmi pie epikontinentālās jūras nogulumiem, tāpēc, ka tie tikuši pakļauti krasta procesiem, tajos parasti ir tukšumi.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Haq, B. U.; Schutter, SR (2008). "A Chronology of Paleozoic Sea-Level Changes". Science 322 (5898): 64–68. Bibcode 2008Sci...322...64H. doi:10.1126/science.1161648. PMID 18832639.
  2. I. Grosvalds. Latvijas dzīļu bagātības. Rīga. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, 1970. 170. lpp.