Aleksandrs Aizpors-Čaplis

Vikipēdijas lapa
Aleksandrs Aizpors-Čaplis
Personīgā informācija
Dzimis 1888. gada 25. janvārī
Kauņas guberņa
Miris 1960. gada 26. jūnijā (72 gadi)
Ludvigsburga
Tautība latvietis
Dienesta informācija
Apbalvojumi

Aleksandrs Aizpors-Čaplis (dzimis 1888. gada 25. janvārī, miris 1960. gada 26. jūnijā) bija latviešu karavīrs, pašvaldību un sabiedrisks darbinieks.[1] Grobiņas, vēlākā 11. Dobeles kājnieku pulka virsleitnants. Pakāpeniski paaugstināts par pulkvedi leitnantu.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītību ieguvis Ščopovas lauksaimniecības skolā. Pabeidzis Saratovas praporščiku skolu. Iedalīts 135. kājnieku rezerves pulkā Balašovā, pēc tam pārvietots uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies Ziemassvētku kaujās. 1917. gadā kritis vācu gūstā, no kura vēlāk aizbēdzis.[2]

Pēc aizbēgšanas 4 mēnešus pavadījis Sarkanajā armijā, 1919. gada jūnijā iestājies Latvijas armijā. Bijis rotas komandieris 7. Siguldas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Liepājas, uz kurieni pārvietots kopā ar rotu, un Lejaskurzemes atbrīvošanā no bermontiešiem.[2]

1919. gada novembrī viņš kopā ar rotu noturēja Liepājas Vidus fortu pret bermontiešu uzbrukumiem; apvienoja tur esošās karavīru grupas un atbrīvoja Vidus fortu, kur ieguva ložmetējus, šautenes u.c. trofejas. Saņēmis III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gada janvārī piedalījies Latgales atbrīvošanā, palicis frontē līdz miera noslēgšanai. No dienesta atvaļināts 1938. gada novembrī.[2] Pēc tam bijis Līksnas pagasta padomes loceklis. Vadījis Daugavpils Mežciema labierīcības biedrību.[1]

Otrā pasaules kara beigās izceļojis uz Ludvigsburgu Vācijā, kur arī aizvadījis atlikušo dzīvi. Miris 1960. gadā un apbedīts pilsētas vietējos kapos.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Aleksandrs Aizpors-Čaplis». Latgales dati. Daugavpils Universitāte. Skatīts: 2016. gada 29. jūnijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «LKOK nr.3/834: Aizpors-Čaplis, Aleksandrs». lkok.com. Skatīts: 2016. gada 29. jūnijā.