Latgales atbrīvošana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (1939., 1992.)
Austrumu fronte 1919.g. 7. jūnijā
Frontes līnija Latgales atbrīvošanas kauju beigās un galīgā Latvijas—Krievijas robeža

Latgales atbrīvošana 1920. gadā bija Latvijas Bruņoto spēku un Polijas Otrās republikas kopīga uzbrukuma operācija ar nosaukumu "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim Latvijas Brīvības cīņu laikā, kuras laikā Padomju Krievijas pakļautībā esošās Sarkanās armijas daļas padzina no Latgales. Veiksmīgā uzbrukuma dēļ nepiepildījās Padomju Krievijas valdības nodomi izmantot Latgales neskaidro politisko statusu Latvijas-Krievijas pamiera sarunās.

Latgales atbrīvošana notika trīs lielu uzbrukumu veidā:

  1. Pirmo triecienu no 1920. gada 3. līdz 9. janvārim veica Austrumu frontes dienvidos, kur Polijas leģiona divīzijas pārgāja aizsalušajai Daugavai pie Daugavpils un austrumos no tās, bet Kurzemes divīzijas daļas šķērsoja Daugavu Dvietes-Nīcgales-Dunavas rajonā un uzbruka Sarkanajai armijai, kas bija nocietinājusies Daugavas labā krasta Pirmā pasaules kara pozīcijās;
  2. Tam sekoja Latgales divīzijas un Latgales partizānu pulka uzbrukums no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim Austrumu frontes ziemeļos ar mērķi ieņemt Pitalovas dzelzceļa mezglu un pārtraukt Sarkanās armijas apgādi pa Pleskavas-Rēzeknes dzelzceļu;
  3. Kurzemes divīzija un Landesvērs no 1920. gada 20. līdz 26. janvārim ieņēma Rēzeknes dzelzceļa mezglu un turpināja uzbrukumu līdz Latvijas austrumu robežai.

Situācija Latgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadalītā Latvija pirms Bermontiādes kaujām un Latgales atbrīvošanas sākuma 1919. gada novembrī:
  Bermonta armija (Kurzemē un Zemgalē) un Baltijas landesvērs (pie Latgales robežas)
  Padomju Latvijas armija (Latgalē)
  Latvijas Republikas armija (Vidzemē, Sēlijā, Liepājā un Ventspilī)
  Polijas armija (Sēlijā)
  Lietuvas armija (Sēlijā)
Polijas armijas uzbrukums (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.

Pēc Otrā Latgales kongresa ierosmes 1917. gada 14. decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai. 1918. gada februārī Latgali ieņēma Vācijas impērijas armija. Brestļitovskas miera līgumā Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemi un Vidzemi, bet Latgale netika pieminēta. 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas sēdē piedalījās arī Latgales pārstāvis. 1918. gada decembrī Latgali ieņēma Sarkanā armija, Krievijas PFSR valdība atzina Latgali kā Latvijas SPR sastāvdaļu.

Frontes izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā Stučkas valdība atkāpās uz Latgali. 1919. gada maija beigās un jūnija sākumā Igaunijas armija, kuras sastāvā darbojās Ziemeļlatvijas brigāde un Dāņu Baltijas palīdzības korpuss ieņēma visu Vidzemes teritoriju. 29. maijā atbrīvoja Alūksni, 30. maijā Pļaviņas, 31. maijā Vecgulbeni, 5. jūnijā Madonu un sasniedza Latgales robežas. 5. jūnijā atbrīvoja Krustpili, kas līdz 1917. gada beigām atradās Vitebskas guberņas sastāvā.

1919. gada 7. jūnijā ar Sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli Padomju Latvijas armiju likvidēja un pārveidoja par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī. Pēc igauņu un latviešu spēku uzvaras Cēsu kaujās, 15. jūlijā Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām izveidot Latgales divīziju ar Siguldas, Daugavpils un Rēzeknes pulkiem.

Latvijas armijas uzbrukums Latgalē atsākās 1919. gada 3. oktobrī, kad Kurzemes divīzijas 1. Liepājas kājnieku pulka 1. bataljons pārcēlās uz Daugavas labo krastu un ieņēma Līvānus. Bermonta karaspēka 8. oktobrī uzsāktais uzbrukums Rīgai pārtrauca aktīvo karadarbību Latgales frontē. Tas deva iespēju 1919. gada oktobrī—decembrī 15. armijas latviešu sarkano strēlnieku divīzijas daļas izmantot kā triecienvienības kaujās pie Petrogradas un Orlas—Kromu kaujās ar Baltās kustības armijām.

Poļu uzbrukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijai radās iespēja pārvietot armiju uz austrumiem. Poļus vairs neapdraudēja vācu 3. rezerves korpusa spēki, kas bija izvietoti Grodņas un Kauņas apkārtnē. 1. jūlijā poļi ieņem Viļeiku, 4. jūlijā Maladzječnu. Pēc spēku papildināšanas, 8. augustā poļi ieņem Minsku un turamākajās dienās sasniedz Berezinas upes līniju. Tā nodrošinājuši savu austrumu flangu, poļi augusta vidū atsāka uzbrukumu Daugavpils un Polockas virzienā. 29. augustā poļi ir 23 km attālumā no Daugavpils. 31. augusta rītā poļi ielaužas Kalkūnu stacijā un sāk uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Padomju Latvijas papildspēki šo uzbrukumu atsita, saglabājot kontroli pār tiltiem un priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.

27. septembrī no dzelzceļa vagoniem pie Lauceses tika izlādēti Polijas armijas 1. tanku pulka 2. rotas 20 tanki un 14 automašīnas. Atbalstot poļu kājniekus, franču kapteiņa Dufora komandētās rotas tanki ielauzās Grīvas pilsētas ielās un ar savu uguni sedza sapierus, kas mīnēja un uzspridzināja koka tiltu pāri Daugavai. Kaujā pie koka tilta tika ievainots tanku rotas apgādes vada komandieris franču leitnants Galtjē. 28. septembra rītā 10 kaujas tanki kājnieku priekšā cauri Kalkūniem atkal devās uzbrukumā fortam. Vairāki tanki tika izsisti no ierindas, tomēr fortu izdevās ieņemt. Pēc tam kad poļu sapieri uzspridzināja dzelzceļa tiltu, tanku rotas vadi, izvelkot no ienaidnieka apšaudes lauka bojātās mašīnas, atstāja cīņas vietu un drīz pa dzelzceļu atgriezās Viļņā.[1]

1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēji. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, laižot darbā jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, poļi atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra uzbrukuma operācijai. [2]

Miera sarunu sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 11. septembrī Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm. Latvijas puse uzskatīja, ka pamiera sarunu mērķi var būt Latvijas neatkarības atzīšana, Latgales pievienošana Latvija, un Pētera Stučkas valdības likvidēšana. 1919. gada 5. decembrī Tartu sākās Igaunijas sarunas ar Krieviju, bet Latvijas valdība lika saprast, ka sarunas ar Krieviju iespējams uzsākt tikai tad, kad Krievija izteiks gatavību atstāt Latgali un pārtrauks Stučkas valdības darbību.

Alianse ar Poliju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas armijas panākumiem Bermontiādes laikā, Polijas valdība piedāvāja militāru palīdzību Latgales atbrīvošanā. Latvijas armijas virspavēlniecība sāka sarunas par kopējas operācijas plāna izstrādāšanu ar Polijas armijas pārstāvi Rīgā kapteini Aleksandru Miškovski. Poļu pārstāvis prasīja Latvijas pusei Polijas karaspēka Latgalē apgādi ar uzturu un Latvijas karaspēka daļēju pakļaušanos Polijas armijas vadībai. Par Latgales atbrīvošanas operācijas sākumu tika nolikts 1920. gada 3. janvāris. Abu armiju virspavēlniecības tūlīt noslēdza militāru līgumu par Latgales atbrīvošanu ar nosaukumu "Ziema". Līgumā noteica, ka operācijas mērķis ir kopīgi ieņemt visu latviešu apdzīvoto teritoriju līdz izdevīgai aizstāvēšanas joslai.

Līgums vēl paredzēja:

  • Latvijas puse izdala operācijai 10 000, bet Polijas puse 30 000 durkļu (kareivju);
  • pie apvienotās grupas štāba jāpiekomandē latviešu virsnieks;
  • Latvijas pusei jāapgādā poļu karaspēks ar pārtiku;
  • poļiem jābūvē dzelzceļa tiltu pāri Daugavai, un tas kopā ar posmu līdz Daugavpils stacijai paliks viņu rīcībā;
  • iegūtie ieroči un munīcija jānodod Latvijas pusei, bet dzelzceļa ritošais sastāvs jādala uz pusēm;
  • Polijas armija jāpaliek Daugavas labajā krastā vienīgi līdz laikam, kad Latvijas armija spēs ieņemt visu fronti;
  • nedrīkst pieļaut lietuviešu pārcelšanos uz Daugavas labo krastu, Latvijas armijas daļām ātri virzoties gar Daugavu.

Poļi turpināja uzturēt teritoriālās pretenzijas par robežu gar Daugavu, un iespējams, būtu paturējuši arī Daugavpili, ja ne smagā situācija poļu-padomju karā, kas 1920. gada vasarā lika tiem atkāpties no reģiona. Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm poļu—padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.

Pretējo pušu karaspēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvoklis Latgales frontē 1920. gada 1. janvārī. Latgales partizānu pulks turēja fronti Ziemeļlatgalē no Liepnas līdz Golvariem, Kurzemes divīzijas trīs pulki un Landesvērs no Lubānas ezera līdz Kazimirišķiem Sēlijā. Igaunijas armija atradās uz ziemeļiem no Liepnas, Lietuvas armija Ilūkstes apkārtnē, Polijas armija gar Daugavas krastu no Grīvas apkārtnes uz austrumiem.

Latvijas Austrumu frontē 1919. gada beigās atradās Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas trīs pulki, Latgales partizānu pulks, Landesvērs un daļa no Latgales divīzijas, kas bija pakļautas Kurzemes divīzijas komandierim pulkvežleitnantam Jānim Puriņam. 1920. gada 1. janvārī viņa pakļautībā bija 540 virsnieku, 14 150 instruktoru un kareivju ar 330 ložmetējiem, 79 patšautenēm, 32 lielgabaliem, 19 mīnmetējiem, 470 jātnieku un 3 bruņotie vilcieni.

  • Kurzemes divīzija un Latgales partizānu pulks - 200 virsnieki, 7 800 karavīri, 100 ložmetēji, 45 patšautenes, 15 lielgabali, 3 mīnmetēji, 150 jātnieki
  • Latgales divīzija - 180 virsnieki, 4 400 karavīri, 100 ložmetēji, 30 patšautenes, 8 lielgabali, 10 mīnmetēji, 140 jātnieki
  • Landesvērs - 160 virsnieki, 1 950 karavīri, 130 ložmetēji, 4 patšautenes, 9 lielgabali, 6 mīnmetēji, 80 jātnieki

Polijas karaspēka Operatīvās grupas komandiera ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija pakļautībā bija Polijas 1. un 3. leģiona kājnieku divīzijas (Dywizja Piechoty Legionów). Tie bija 340 virsnieki, 13 260 kareivji, 44 vieglie, 28 smagie lielgabali, 300 ložmetēji.[3] Šos spēkus papildināja 1. tanku pulka 2. rota (2 kompania czołgów) ar 25 tankiem:

  • Polijas 1. leģiona kājnieku divīzija: 1. kājnieku leģiona pulks, 5. kājnieku leģiona pulks, 6. kājnieku leģiona pulks, 1. vieglās artilērijas leģiona pulks, 1. smagās artilērijas divizions.
  • Polijas 3. leģiona kājnieku divīzija: 7. kājnieku leģiona pulks, 8. kājnieku leģiona pulks, 9. kājnieku leģiona pulks, 3. vieglās artilērijas leģiona pulks, 3. smagās artilērijas divizions.

Latvijas un Polijas karaspēkam pretī stāvēja KPFSR 15. armija ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru skaits un lielums kauju laikā mainījās. Visas šīs karaspēka vienības bija pakļautas Padomju Krievijas Rietumu frontes pavēlniekam Vladimiram Gitisam (Гиттис).

  • KPFSR 15. armija, kuras sastāvā 1920. gada 1. janvārī bija 6 620 kareivji, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 370 jātnieki:[4]
  • III atsevišķā Petrogradas brigāde,
  • 4., 11., 48., 53., 54. u.c. strēlnieku divīziju dažādi pulki,
  • jātnieku divizions,
  • bruņuvilcieni.

Daugavpils ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavpils ieņemšanas operācija

Daugavpils ieņemšanas operāciju vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs, to aizsargāja Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armijas 33., 31. un 23. pulki, 30. komunistu rota, 2. jātnieku eskadrons un viens bruņotais vilciens. Kopā pilsētā bija vismaz 2000 karavīru ar 35 ložmetējiem un 24 lielgabaliem. 1920. gada 3. janvārī Polijas leģiona 3. divīzija un daļa no 1. divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar 1. tanku pulka atbalstu tiešā triecienā ieņēma pilsētu. Daļa no 1. divīzijas aplenca pilsētu no austrumiem, bet Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas daļas no ziemeļiem. Daugavpils cietoksnis bez kaujas padevās Latvijas armijai. Abu valstu karaspēki turpināja vajāt atejošās padomju 15. armijas daļas līdz Višķiem, kur apstājās 5. janvārī un izturēja sarkanarmiešu pretuzbrukumu līdz 9. janvārim.[5]

Ziemeļlatgales ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operāciju vadīja Latgales divīzijas štābs Gulbenē ar pulkvedi Berķi priekšgalā, viņa padotībā pārgāja arī Latgales partizānu pulks, kā arī Kurzemes divīzijas 1. Liepājas un 2. Ventspils kājnieku pulki, kam bija jāpabalsta uzbrukums no Lubānas ezera rajona. Latgales divīzija un Latgales partizāni uzbruka gar Gulbenes-Kupravas-Pitalovas dzelzceļu un pārrāva Pleskavas-Daugavpils dzelzceļu ziemeļos no Pitalovas stacijas, novēršot padomju karaspēka papildus vienību ierašanos Latgalē no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes.[6]

Rēzeknes ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales centrālās daļas atbrīvošanu vadīja Kurzemes divīzijas komandieris pulkvežleitnants Jānis Puriņš, viņa padotībā pārgāja arī 9. Rēzeknes kājnieku pulks un Landesvērs, kas uzbruka Rēzeknei no dienvidu puses.[7] 2. Ventspils kājnieku pulks gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu ieņēma Rēzekni (pirmā pilsētā iegāja Landesvēra Hāna nodaļa) un pēc tam Ludzu. 3. Jelgavas kājnieku pulks un 9. Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma teritoriju aiz Rāznas ezera, bet Bukmuižu ieņēma Polijas karaspēks. 1. Liepājas kājnieku pulks pārrāva Rēzeknes-Pitalovas dzelzceļu uz ziemeļaustrumiem no Rēzeknes un turpināja uzbrukumu līdz Ludzas upei.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ēriks Jēkabsons. Franču tanki un karavīri Latvijas neatkarības karā. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (IV) m.lvportals.lv 2015. gada 9. oktobrī
  2. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  3. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  4. Militārais stavoklis pirms Latgales atbrīvošanas operācijas sākuma Archived 2011. gada 13. jūlijā, at the Wayback Machine. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  5. Cīņas Dienvidlatgalē un Daugavpils ieņemšana Archived 2013. gada 6. aprīlī, at the Wayback Machine. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  6. Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operācija Archived 2013. gada 6. aprīlī, at the Wayback Machine. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  7. Rēzeknes ieņemšana Archived 2013. gada 6. aprīlī, at the Wayback Machine. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  8. Kaujas līdz austrumu robežas ieņemšanai no 23. janvāra līdz 3. februārim Archived 2013. gada 6. aprīlī, at the Wayback Machine. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.