Alfrēds Ozols

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alfrēds Ozols
Personīgā informācija
Dzimis 1898. gada 2. martā
Valmieras apriņķa Sēļu pagastā, (Latvija)
Miris 1971. gada 20. jūnijā (73 gadi)
Rīgā, Latvijā
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Darba vietas Partijas un saimnieciskais darbs Padomju Krievijā, PSRS ZA Botāniskais dārzs (Maskava), LPSR ZA Bioloģijas institūts (Salaspils)
Alma mater Donas Lauksaimniecības un meliorācijas institūts (Novočerkaskā)
Sasniegumi, atklājumi Dr.biol., LPSR ZA Akadēmiķis, Botānikas profesors

Dr. biol. Alfrēds Ozols (1898—1971) bija latviešu biologs, agronoms-selekcionārs, specializējies valriekstu un lazdu aklimatizācijā un selekcijā. Pirmais LPSR ZA Bioloģijas institūta direktors (1952-1965).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1898. gada 17. novembrī Valmieras apriņķa Sēļu pagastā. Tēvs Mārtiņš Ozols. Mācījies pamatskolā un apriņķa skolā, no 1914.līdz 1917. gadam Priekuļu lauksaimniecības institūtā.[1]

1919. gadā iestājies Komunistiskajā partijā. Strādājis par instruktoru sovhozu organizēšanā Valmieras apriņķī. Ar Sarkano armiju atkāpies uz Rēzekni. Bijis Sarkanās armijas 53. Strēlnieku divīzijas inženiera palīgs tehniķis rasētājs. Pēc atkāpšanās no Latvijas no 1919.līdz 1930. gadam kalpojis par pārtikas sagādes aģentu, produktu sagādes komisāru, elevatoru pārvaldes vadītāju, maizes inspekcijas vadītāju Kijevā, Altaja apgabala Rubovkā un Rostovā pie Donas. Vienlaikus no 1923. līdz 1927. gadam pabeidzis agronomijas kursu Donas Lauksaimniecības un meliorācijas institūta Agronomijas fakultātē Novočerkaskā.
1930. gadā Alfrēds Ozols tika komandēts uz Maskavu, kur uzsāka darbu kā direktora vietnieks Vissavienības zinātniski pētnieciskajā Sovhozu institūtā. 1930. gadā eksaminēts Valsts Kvalifikācijas komisijā Maskavā un aizstāvējis darbu “1928. gada un iepriekšējo gadu kviešu ražas tirgus vērtība Ziemeļkaukāzā (pēc Ziemeļkaukāza maizes inspekcijas materiāliem)”. A.Ozolam tika piešķirta agronoma augkopja kvalifikācija.

No 1930. līdz 1933. gadam viņš Maskavā mācījās aspirantūrā Vissavienības Lauksaimniecības Akadēmijā (VASHNIL). No 1933. līdz 1937. gadam A.Ozols strādāja kā vecākais agronoms-konsultants PSRS Ministru Padomes Labību ražības komisijā.

1937. gadā viņš iesaistījās PSRS ZA Botāniskā dārza organizēšanas komitejā Maskavā, uzsāka darbu jaunā Botāniskā dārza Evolūcijas ekoloģijas laboratorijā. Vienlaikus A.Ozols bija docents un lasīja lekcijas Sovhozu institūtā un marksisma-ļeņinisma katedrā Maskavas Zemes ierīcības institūtā.

Tuvojoties Otrā pasaules kara frontei, viņš kopā ar Botāniskā dārza darbiniekiem evakuējās uz Ašhabadu (Turkmēnijā). 1943. gadā viņam piešķirts zinātņu kandidāta grāds, 1945. gadā - ievēlēts par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku PSRS ZA Botāniskā Dārza Augļkoku un ogulāju laboratorijā, bet no 1945.-1952. gadam viņš bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks PSRS ZA Meža institūta Evolucijas ekoloģijas laboratorijā; no 1949. līdz 1951. gadam - zinātniskā sekretāra vietnieks Padomē, kas koordinē Padomju republiku Zinātņu Akadēmiju zinātnisko darbu.
1951. gadā Alfrēds Ozols pārcēlās uz Latviju un tika ievēlēts par LPSR ZA akadēmiķi. 1952. gadā viņš uzsāka direktora darbu jaundibinātajā LPSR ZA Bioloģijas Institūtā, kur vadīja pētījumus par maijvaboļu sievišķo dzimumšūnu iegūšanu no bezšūnu vielas. Pēc Staļina nāves, 1954. gada Bioloģijas institūta darba atskaitē šīs darba grupas darbība vairs netika atspoguļota.

1960. gadā publicētā rakstā “Botānisko pētījumu galvenie uzdevumi un attīstības perspektīvas Latvijas PSR"[2] Alfrēds Ozols norādīja, ka īpaša uzmanība jāpievērš ģenētikas speciālistu sagatavošanai.

1956. gadā A. Ozolam piešķirts bioloģijas zinātņu doktora grāds par darbu “Metodes un paņēmieni Grieķu riekstkoka pielāgošanai jauniem apstākļiem audzēšanai Piemaskavā”. Ar šo gadu viņa vārds atrodams Bioloģijas Institūta Botānikas sektora atskaitēs par Baltijas dendrofloras pētījumiem, par ZA Botāniskā dārza organizēšanu un par riekstkoku (Juglans) un lazdu (Corylus) selekciju Latvijā. 1958. gadā viņam piešķirts profesora nosaukums (botānikā). Institūtu Alfrēds Ozols vadīja līdz 1965. gadam.

Alfrēds Ozols miris 1971. gada 20.jūnijā Rīgā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Medaļa “Par teicamu darbu”, 1946.
  • Medaļa “Par pašaizliedzīgu darbu Lielā Tēvijas kara laikā . 1941-1945.”, 1946.
  • Medaļas “Par priekšzīmīgu darbu”,1956, 1967.
  • Medaļa “Par priekšzīmīgu darbu atzīmējot V.I. Ļeņina 100-gadi”, 1970.
  • 3 LPSR Augstākās Padomes Goda raksti.

Ārējie avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Padomju enciklopēdija, 7.sēj. Rīga, 1986.
  • Enciklopēdija Latvijas Daba, 6.sēj. Rīga, 1998.
  • LPSR ZA Arhīvs, fonds nr.1, apraksts nr.15., lieta nr.3956.
  • Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes min. LU Bioloģijas institūts. lieta nr. 2367-1.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://pt.edu.lv/index.php?id=2g&g=11#1
  2. Ozols A. Botānisko pētījumu galvenie uzdevumi un attīstības perspektīvas Latvijas PSR. Latvijas PSR veģetācija, 3.sēj. Rīga, 1960