Alpīnisma pirmsākumi Latvijā

Alpīnisma attīstība Latvijā

Alpīnisma attīstība Latvijā nenotika vienmērīgi, jo to ietekmēja kā ekonomiski, tā politiski aspekti. Pēc Otrā pasaules kara ceļošana kļuva pieejamāka, bet tā notika individuāli, tā tas turpinājās līdz 1950. gadu sākumam, jo nebija izveidotas vienotas organizācijas. Šajā periodā kāpšanas tehnika un inventārs bija ļoti vienkāršs, bieži vien alpīnistu nevarēja atšķirt no kalnu tūrista. 1956. gada jūlijā notika Latvijas 1. alpiniāde, kas aizsāka alpīnisma strauju attīstību. Ceļotāji tika sadalīti par klasifikācijām un PSRS alpīnisma sistēma noteica drošības noteikumus un sporta klasifikācijas normatīvus. Tika izveidotas alpīnistu un kalnu tūristu klasifikācijas, katrai bija savi noteikumi un tu nevarēji ceļojuma laikā mainīt klasifikāciju. Alpīnisti drīkstēja kāpt tikai virsotnēs, kāpt tehniski sarežģītus maršrutus ar sarežģītāku kāpšanas tehniku.Kalnu tūristiem bija atļauts ceļot starp ielejām aptverot plašus reģionus, kā arī pašās vienkāršākās un populārākajās virsotnēs.

20. gadsimta 60. — 80. gados Latvijas alpīnisti un kalnu tūristi kļuva par profesionāļiem un atklājējiem uzkāpjot daudzās neatklātās virsotnēs un izpētot arvien jaunas ielejas. Vēl šajā laikā tiek izdoti daudzi informatīvi materiāli un periodiski izdevumi, kas sniedz jaunāko informāciju par inovācijām šajā jomā, kā arī par kāpšanas pamatprincipiem. Dažādu izdzīvošanas pamācību piemērus un ieteikumus, lai izdzīvotu dažādās situācijās kalnos un virsotnēs.

20. gadsimta 80. gadu beigās attīstījās kāpēju grupas, kas centās iekarot augstkalnu maršrutus un centās sasniegt alpīnisma augstākos standartus. Piemēram, Teodora Ķirša vadītā grupa, kas bijusi visos PSRS septiņtūkstošniekos un astoņtūkstošniekos. Bet 20. gadsimta 90. gados sabrūkot PSRS var uzskatīt par otro straujo attīstības periodu alpīnisma vēsturē Latvijā. Šajā laikā pazuda robežas un stingrā uzraudzība par ceļojuma maršrutu un galapunktu. Galvenais ceļojumu virziens bija rietumi ar neiepazītajām virsotnēm un ielejām. Tika izveidota Latvijas alpīnistu savienība, kas atbildēja par alpīnistu sabiedrību un savu vadības stilu veidoja pēc pasaules piemēriem. Līdztekus šai organizācijai izveidojās arī citas apakš organizācijas, piemēram, Augstkalnu klubs un Kalnu fonds.

Alpīnisma aizsācēji Latvijā

1948. gadā izveidoja pirmās alpīnistu grupas, kā arī ražošanas kooperatīvu pārvaldē nodibināja alpīnisma sekciju, to vadīja instruktors Ivans Lukins. 1949. gada 13. februārī nodibina Fiziskās kultūras un sporta komitejas Republikānisko alpīnisma sekciju. Par tās valdi ievēlēja Jāni Jaunrodziņu (vadītājs), Ivanu Lukinu (vietnieks), Arvīdu Ozoliņu, Lidiju Lāčkāju, Zinaidu Bondari un citus. Tā paša gada 4. martā tika izveidota vēl viena organizācija — Latvijas Valsts universitātes alpīnisma sekcija ar E. Celhertu priekšgalā vēlāk viņu nomainīja Leontīne Ruhmane un Edgars Vē. Toties 1949. gadā tika uzsāktas treniņnodarbības Oliņkalna dolomīta klinšu atsegumos netālu no pļaviņām. Bet jau jūnijā "Spartaka" topošie alpīnisti devās uz centrālā Kaukāza alpīnistu nometni "Šhelda", kur Ivana Lukina vadībā tika apmācīti veselu mēnesi. Jau 1950. gadā uz šo pašu nometni devās otrā "Spartaka" grupa un pirmie pārstāvji no sporta biedrības "Daugava". Šoreiz grupu vadītāji ir Arvīds Ozoliņš un Lidija Lāčkāja. Šajā gadā Latvija iegūst pirmo alpīnisma instruktoru Arnoldu Bahmani, kas savas zināšanas ieguvis Kaukāzā. 1951. gadā alpīnisms pamazām izsīkst un dažas no sekcijām beidz pastāvēt organizāciju neatsaucības dēļ.

1952. gads sākas jauna alpīnisma atmoda. Rudenī notiek pirmās oficiālās republikas klinšu kāpšanas sacensības Oliņkalnā, uzvarētāji ir Edgars Vē un Malvīne Kaupuža. Vasarā tiek veikts pirmais oficiāli reģistrētais kalnu pārgājiens Latvijā Elbrusa apkārtnē.

1954. gadā pirmie 12 LVU sportisti dodas kopā ar "Spartak" uz "Aibeka" alpīnistu nometni. Tika izveidota Republikāniskā tūrisma un alpīnisma sekcija par kuras vadītāju ieceļ LVU Tūrisma un alpīnisma sekcijas vadītāju Gvido Saksu, kurš to turpināja vadīt līdz 1959. gada 17. janvārim. 1955. gadā abu sekciju alpīnisti bija sasnieguši augstus rezultātus. Daudzi bija alpīnista nozīmes nēsātāji, dažiem bija izpildījuši 3. klases normatīvus, bija arī dažas 1. sporta klases. šajā gadā tika iziets arī 5A grūtības kategorijas travers gar BU-Uļgena virsotni. Toties 1956. gadā notika Latvijas 1. alpiniāde, ko organizēja LVU alpīnisti. Šajā gadā A. Romānovs bija pirmais alpīnists, kas bija izgājis 5B kategorijas maršrutu un kļuva par sporta meistaru, šo panākumu gūstot 5 gadu laikā.

Oliņkalns pirmais treniņš

Oliņkalns, kas atrodas 5 km no Pļaviņām, ar 20 m augstu dolomītu sienu (Andreja klints) bija pirmā treniņu un sacensību vieta latviešu alpīnistiem. Jau kopš 1949. gada pavasaros un rudeņos notika regulāri treniņi. Pirmās sacensības datētas ar 1952. gada rudeni. Maršrutu sagatavošanā un izveidē tika nozīmēti Imants Mihaļskis un Osvalds Lūkins. No 1956. gada rudens līdz 1962. gadam notika Rīgas pilsētas meistarsacīkstes klinšu kāpšanā. Toties 1957. gada maija sacensībās piedalījās ne tikai Latvijas alpīnisti, bet arī Lietuvas un Igaunijas. Šajās sacensībās maršrutos tika iekļautas tādi elementi kā traversi, vairākkārtēja pārāķēšanās un noeja pa klintīm "dulferējot". Kopš 1958. gada sadarbība starp kaimiņvalstīm kļuva ciešāka un nākamos 8 gadus līdz Oliņkalna appludināšanai dalībnieku un skatītāju skaits pieauga. Šo gadu laikā Oliņkalnā notika dažādu veidu sacensības gan vietēja mēroga, gan republiku starpā. Notika arī dažādu balvu un kausu izcīņu sacensības, viena no ievērojamākām "Sudraba leduscirtnis". 1965. gadā notika pēdējās Latvijas klinšu kāpšanas sacensības. Oliņkalnā 1991. gadā notika Baltijas alpīnisma veterānu salidojums, kurā piedalījās visu Baltijas valstu alpīnisti. Tur tika pieminēti aizsaulē aizgājuši alpīnisti un katru gadu tur notiek Oliņkalna sakopšanas talkas pieminot Andreja klinti.