Sports Latvijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijā ir profesionālas hokeja, basketbola un futbola līgas. Latvijas hokeja izlase ir piedalījusies četrās Olimpiskajās spēlēs un visos Pasaules čempionātos augstākajā divīzijā kopš 1997. gada. Spēcīgākajā hokeja līgā — NHL, līdz 2008. gadam, bija spēlējuši jau 14 latvieši hokejisti. 1996. gadā prestižāko balvu hokejā Stenlija kausu (to pasniedz NHL uzvarētājkomandai) kopā ar Kolorādo "Avalanche" izcīnīja Sandis Ozoliņš. Latvijas futbola izlase piedalījās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Spēcīgākajā basketbola līgā — NBA ir spēlējuši četri latviešu basketbolisti — Gundars Vētra, Kristaps Porziņģis, Dāvis Bertāns un Andris Biedriņš. Vētra nospēlēja 13 spēles 1993. gadā, bet Biedriņš NBA, līdz 2008. gadam, bija nospēlējis jau 2 sezonas. Kristaps Porziņģis vēl šobrīd spēlē NBA klubā Ņujorkas "Knicks" un Dāvis Bertāns Sanantonio "Spurs". Rīgas hokeja komanda Rīgas "Dinamo" 2008. gadā tika atjaunota un uzsāka cīņu par Gagarina kausu Kontinentālajā hokeja līgā.

Tenisā veiksmīgākie latviešu sportisti ir Aļona Ostapenko un Ernests Gulbis. Latvijā ir arī daudzi veiksmīgi bobsleja, kamaniņu un skeletona braucēji, kas izcīnījuši olimpiskās medaļas.

Kopš neatkarības atjaunošanas, Latvija vasaras Olimpiskajās spēlēs, sākot ar 1992. gadu, kopumā ir izcīnījusi 14 medaļas, tostarp divas zelta medaļas, arī Ziemas Olimpiskajās spēlēs Latvija izcīnījusi zelta, sudraba un bronzas medaļas. Kopumā, ieskaitot sportistus, kuri bija iekļauti Krievijas impērijas un PSRS komandu sastāvā, Latvija vasaras Olimpiskajās spēlēs ir ieguvusi 68 medaļas (tostarp 17 zelta) un Ziemas Olimpiskajās spēlēs 10 medaļas (tostarp 3 zelta).[1] Pirmā Olimpiskā čempione Latvijas sporta vēsturē un zelta medaļas ieguvēja bija šķēpmetēja Inese Jaunzeme, 1956. gada Vasaras Olimpiskās spēlēs Austrālijas pilsētā Melburnā. 2008. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs, Ķīnas pilsētā Pekinā, Māris Štrombergs, triumfēja BMX riteņbraukšanā. Vēl no Latvijas sportistiem otro vietu un sudraba medaļu izcīnīja šķēpmetējs Ainārs Kovals, bet bronzas medaļu spēja izcīnīt svarcēlājs Viktors Ščerbatihs.[2]

Sporta veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basketbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir senas basketbola tradīcijas. Latvija uzvarēja pirmajā Eiropas čempionātā 1935. gadā, un 1937. gada čempionāts notika Latvijā.[3]

Padomju laikos vīriešu komanda ASK Rīga dominēja padomju līgā piecdesmitajos, un sešdesmitajos gados, uzvarot vairākus PSRS čempionu titulus, kā arī trīs reizes uzvarot Eiropas Čempionu kausā — 1958., 1959. un 1960. gadā.[3] 1960. gada Olimpiskajās spēlēs četri latvieši — Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, Cēzars Ozers un Maigonis Valdmanis spēlējot PSRS izlasē izcīnīja sudraba medaļas. Sieviešu komanda TTT Rīga bija ļoti veiksmīga septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, izcīnot Eiropas Čempionu kausu 18 reizes,[3] vairāk nekā jebkura cita komanda jebkādā sporta veidā. 2,12 metrus garā Uļjana Semjonova bija komandas labākā spēlētāja. Viņa arī bija svarīga PSRS izlases sastāvdaļa, uzvarot 2 Olimpiskajās spēlēs un 3 Pasaules čempionātos.[3] Astoņdesmitajos gados ļoti labi spēlēja Valdis Valters, kurš PSRS izlasē 1981. gadā ieguva zelta medaļu Eiropas čempionāts, viņš tika atzīts arī par turnīra vērtīgāko spēlētāju.[3] Diemžēl Olimpiskajās spēlēs viņam nesanāca piedalīties, jo 1984. gadā PSRS tās boikotēja. Toties pēc četriem gadiem — 1988. gadā olimpisko zeltu ieguva Igors Miglinieks.

1992. gada Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā lielu ažiotāžu izraisīja Igora Miglinieka un Gundara Vētras lēmums spēlēt nevis Latvijas, bet gan NVS olimpiskajā basketbola komandā. Latvijas izlase, spēlējot bez viņiem, nekvalificējās Olimpiskajām spēlēm. Līdz šim veiksmīgākais turnīrs atjaunotajai Latvijas izlasei bija 2001. gada Eiropas čempionāts, kur tā izcīnīja augsto 8. vietu. Kaspars Kambala bija labākais izlases spēlētājs šajā turnīrā. Deviņdesmitajos gados Latvijas līgā un čempionātā dominēja Brocēni, vēlāk BK Ventspils. 2006. gadā BK Ventspils kļuva par septiņkārtējiem Latvijas līgas čempioniem.

Gundars Vētra kļuva par pirmo latvieti, kas spēlēja NBA, kad 1993. gadā viņš aizvadīja 13 spēles Minesotas "Timberwolves" sastāvā.[4] 2004. gada NBA draftā ar kopējo 11. numuru tika draftēts cits latvietis — Andris Biedriņš —,[3] viņu izvēlējās Goldensteitas "Warriors" un šajā komandā viņš nospēlēja astoņas sezonas. Viņš bija jaunākais spēlētājs NBA 2004.—2005. gada sezonā.

2015. gada Eiropas čempionāta apakšgrupu turnīri notika Rīgā, Latvijas izlase ieguva astoto vietu, bet 2017. gada Eiropas čempionātā Latvijas izlase izcīnīja piekto vietu.

Biatlons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilmārs Bricis Otepē 2008. gadā

Viens no populārākajiem ziemas sporta veidiem jau daudzus gadus ir biatlons. 1998. gada Olimpiskajās spēlēs komandu stafetē Latvijas komanda finišēja 6. vietā. Stafetē piedalījās Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins, Gundars Upenieks un Jēkabs Nākums. Tajās pašās Olimpiskajās spēlēs augsto 5. vietu 10 kilometru sprintā izcīnīja Jēkabs Nākums, sestais palika Oļegs Maļuhins, toties 20 kilometru distancē 5. vietu izcīnīja Ilmārs Bricis. Ilmārs Bricis ir izcīnījis 2 bronzas medaļas Pasaules čempionātā 2001. un 2005. gadā. 1997.—1998. gada sezonā Ilmārs Bricis Pasaules kausa kopvērtējumā izcīnīja savā karjerā labāko — 11. vietu. 2006. gada Olimpiskajās spēlēs viņš startēja vislabāk no visiem latviešu biatlonistiem un iedzīšanā ierindojās 4. vietā. Šajās Olimpiskajās spēlēs labi startēja Madara Līduma, kas visās sacensībās bija trīsdesmitniekā, 20 kilometru distancē izcīnot arī augsto 10. vietu, kas bija viņas labākais sasniegums karjerā. Toties vīriešu izlasē bija notikusi paaudžu maiņa, jo no 1998. gada "četrinieka" piedalījās tikai Ilmārs Bricis. Oļegs Maļuhins piedalījās slēpošanas sacensībās. Raivim Zīmelim savos 30 gados šīs bija pirmās Olimpiskās spēlēs, vēl piedalījās arī jaunie — Jānis Bērziņš, Edgars Piksons un Kristaps Lībietis — vislabākais starts no viņiem padevās Bērziņam. Stafetē vīriešu izlase palika tikai 16. vietā, kas arī bija priekšpēdējā. Pēc Ilmāra Briča karjeras beigšanas par Latvijas izlases vadošo biatlonistu kļuva Andrejs Rastorgujevs, kas 2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos iedzīšanā izcīnīja 9. vietu.

Bobslejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau kopš laika, kad PSRS sāka apgūt bobsleju, tajā nozīmīga loma bija latviešiem. Siguldā tika uzcelta bobsleja/kamaniņu/skeletona trase, kas gan neatbilst pašreizējiem noteikumiem, un tajā nedrīkst braukt ar četrinieku kamanām.

1984. gada Olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis izcīnīja bronzas medaļu divniekos. Nākamajā gadā viņš uzvarēja arī Eiropas čempionātā divniekos. 1988. gada Olimpiskajās spēlēs bobslejā dominēja Jānis Ķipurs, divniekos uzvarot, bet četriniekos izcīnot bronzas medaļu.[3] 1984. gadā Ķipurs izcīnīja zelta medaļu Eiropas čempionātā divniekos. 1999. - 2000. gada sezonā Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā 2. vietu izcīnīja Sandis Prūsis, bet 2003. gadā Prūsis kļuva par Eiropas čempionu četriniekos. Nesaskaņu dēļ 2003. - 2004. gada sezonā Prūsis vairs nestartēja, bet viņa vietu aizpildīja Jānis Miņins. 2004. gadā Miņins uzvarēja Pasaules junioru čempionātā gan divniekos,[5] gan četriniekos.[6]

2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos bobsleja četriniekos Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens/Arvis Vilkaste/Jānis Strenga ieguva sudraba medaļas. Bobsleja divniekos Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens ieguva piekto vietu.

Futbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta pirmajā pusē futbols bija populārākais sporta veids Latvijā. 1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola federācija. 1924. gadā Latvijas futbola izlase piedalījās Parīzes Olimpiskajās spēlēs, vienīgajā spēlē ar 0:7 piekāpjoties Francijas izlasei. 1930. gados Latvijas izlase kļuva spēcīgāka, vislielākos panākumus gūstot 1936.-1938. gadā austriešu trenera Rūdolfa Štancela vadībā. 1937. gadā Latvijas izlase bija tuvu tam, lai iekļūtu 1938. gada Pasaules čempionāta finālturnīrā. Labākie Latvijas izlases futbolisti šajā periodā bija Jānis Lidmanis, Ēriks Raisters, Jānis Rozītis, Fricis Kaņeps, Iļja Vestermans un tobrīd vēl ļoti jaunais Aleksandrs Vanags, kurš nepaspēja pilnībā realizēt savu potenciālu izlasē. Taču rezultatīvākais pirmskara Latvijas futbolists bija Ēriks Pētersons, kurš 63 izlasē aizvadītajās spēlēs guva 21 vārtus. Šo rekordu pārspēja Māris Verpakovskis.

1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija. 2004. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Latvija ieņēma 2. vietu savā apakšgrupā, tādēļ komandai bija jāspēlē izslēgšanas spēles ar Turcijas izlasi, kuru Latvijas izlase pieveica ar 1:0 pirmajā spēlē un nospēlēja neizšķirti 2:2 otrajā spēlē. Latvijas futbola izlase kvalificējās un piedalījās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.[3] Čempionātā pirmajā spēlē Māris Verpakovskis guva vārtus, bet Čehijas izlase spēja atspēlēties un beigās uzvarēja ar 2:1. Nākamajā spēlē Latvijas valstsvienība nospēlēja neizšķirti ar Vāciju, savukārt trešajā spēlē zaudēja Nīderlandei ar 0:3. Latvijas izlase nebija tālu no iekļūšanas arī 2000. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pēc šī sasnieguma Latvijas futbolā, notiekot paaudžu maiņai, iestājās kritums.

Hokejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hokejs Latvijā

Hokeju Latvijā spēlē jau kopš 1920. gadiem. Latvija piedalījās vairākos pasaules čempionātos un arī 1936. gada Olimpiskajās spēles, tikmēr Latvijas līgā dominēja ASK Rīgas un Rīgas US klubi. Pirmajā Latvijas hokeja izlases spēlēs, kas notika 1932. gada 27. februārī Rīgā, Latvijas izlase ar 3:0 pārspēja Lietuvas izlasi. Pirmo vārtu autors bija Indriķis Reinbahs.

Latvijas hokeja skola spēlēja svarīgu lomu arī PSRS hokejā. Rīgas "Dinamo" bija viena no 11 komandām, kas spēlēja pirmajā PSRS čempionātā 1946. - 1947. gada ziemā. 1951. gadā Harijs Mellups bija PSRS izlases vārtsargs tās pirmajā spēlē, kad PSRS ar 23:2 pārspēja Austrumvācijas izlasi. 1960. gados hokejs Latvijā piedzīvoja kritumu, Rīgas "Dinamo" spēlēja tikai PSRS 3. līgā, bet popularitāti atguva septiņdesmitajos gados, kad par Rīgas Dinamo treneri kļuva Viktors Tihonovs. 1973.-1974. gada sezonā Rīgas Dinamo atgriezās PSRS spēcīgākajā līgā un turpināja tur spēlēt līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā. 1975. gadā Viktors Hatuļevs kļuva par pirmo latvieti un arī par pirmo PSRS hokejistu, kuru draftēja NHL, bet PSRS neļāva viņam spēlēt ārzemju klubos. Helmuts Balderis 1977. gadā kļuva par PSRS hokeja līgas vērtīgāko spēlētāju un arī Pasaules čempionāta vērtīgāko spēlētāju. PSRS izlasē 1980. gadu beigās spēlēja arī divi latviešu vārtsargi — Vitālijs Samoilovs un Artūrs Irbe. Irbe tika atzīts par 1990. gada Pasaules čempionāta labāko vārtsargu,[3] bet Vitālijs Samoilovs bija PSRS 2. vārtsargs 1988. gada Olimpiskajās spēlēs, kurā PSRS izlase izcīnīja zelta medaļas. Kad 1987.-1988. gada sezonā PSRS līgā pirmo reizi notika izslēgšanas kārta, Rīgas Dinamo finišēja 3. vietā, bet izslēgšanas kārtā finālā zaudēja Maskavas CSKA, tādējādi ierindojoties 2. vietā.[3] NHL čempiona titulu — Stenlija kausu līdz šim ir izcīnījis tikai Sandis Ozoliņš,[3] tas viņam izdevās 1995. - 1996. gada sezonā, spēlējot Kolorādo "Avalanche". Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados NHL spēlēja Kanādas latvieši Harolds Šnepsts un Maiks Knuble.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvija atkal tika uzņemta IIHF (Starptautiskā Hokeja Federācija) un pievienota Pasaules čempionāta C divīzijai. 1994. gadā Latvija spēlēja B divīzijā, bet kopš 1997. gada A divīzijā. 1997. un 2004. gada Pasaules čempionātā Latvijas izlase izcīnīja 7. vietu, kas ir pagaidām augstākais tās sasniegums. 2006. gada Pasaules čempionāts hokejā notika Rīgā. Kopš 2002. gada Latvijas hokeja izlase piedalās ziemas Olimpiskajās spēlēs, 2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas hokeja komanda iekļuva ceturtdaļfinālā un ieguva 8. vietu. Savukārt, Latvijas hokeja izlase nespēja kvalificēties 2018. gada Olimpiskajām spēlēm.

Riteņbraukšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raivis Belohvoščiks 2006. gada pasaules čempionātā

Vairākiem latviešu riteņbraucējiem savā laikā ir izdevies pabūt pasaules riteņbraukšanas elitē. Par visu laiku labāko latviešu sasniegumu uzskatāma Romāna Vainšteina uzvara 2000. gada Pasaules čempionātā šosejas riteņbraukšanas grupas braucienā.[3] 1994. gada Tour de France daudzdienu velobraucienā veiksmīgi startēja cits Latvijas riteņbraucējs — Pēteris Ugrjumovs, kurš uzvarot 2 posmos, kopvērtējumā izcīnīja augsto 2. vietu.

BMX 2006. gada Eiropas čempionātā dominēja latviešu riteņbraucēji Artūrs Matisons, Ivo Lakučs un Artis Zentiņš. 2008. gadā Māris Štrombergs kļuva par Eiropas, pasaules un olimpisko spēļu čempionu, 2010. gadā atkārtoti uzvarēja BMX pasaules čempionātā, bet 2012. gadā atkārtoti kļuva par olimpisko spēļu čempionu. Savulaik Latvijā bija arī panākumi treka riteņbraukšanā.

Kamaniņas un skeletons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Leikplesidā Vera Zozuļa PSRS komandas sastāvā uzvarēja kamaniņu braukšanas sacensībās, bet Ingrīda Amantova izcīnīja bronzas medaļu. 2006. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Turīnā Mārtiņš Rubenis kamaniņu braukšanā ieguva bronzas medaļu.[7] 2010. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Vankūverā Andris Šics un Juris Šics kamaniņu divniekos ieguva sudraba medaļu, Martins Dukurs ieguva sudraba medaļu skeletonā, bet Tomass Dukurs izcīnīja 4. vietu. 2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos skeletonā Martins Dukurs izcīnīja zelta medaļu un Tomass Dukurs bronzas medaļu. Kamaniņu braukšanā divniekos Andris Šics/Juris Šics ieguva bronzas medaļu, arī kamaniņu stafetes sacensībās Latvijas komanda (Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis un Andris Šics/Juris Šics) izcīnīja bronzas medaļu.

Teniss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas tenisiste Larisa Neilande uzvarēja divos Grand Slam dubultspēļu turnīros (1989. gada Francijas atklātajā čempionātā un 1991. gada Vimbldonas čempionātā). Vienspēlēs viņas augstākais sasniegums bija aizkļūšana līdz divu Grand Slam turnīru ceturtdaļfināliem — 1994. gada Vimbldonā un 1988. gada ASV atklātajā čempionātā. Visaugstāko vietu reitingā viņa ieņēma 1996. gadā, kad ierindojās 58. vietā, bet 1992. gada sākumā viņa ieņēma pirmo vietu dubultspēļu reitingā.

Grand Slam turnīros kopš 2006. gada piedalās arī Ernests Gulbis. Labākos panākumus guvis Francijas atklātajā čempionātā, kur 2008. gadā sasniedza turnīra ceturtdaļfinālu. 2011. gada februārī E. Gulbis ATP vienspēļu rangā ierindojās 21. vietā, taču tad Ernestu piemeklēja neveiksmju sērija, tomēr 2014. gada jūnijā viņš sasniedza 10. vietu ATP reitingā. Ernests Gulbis savas karjeras laikā ieguvis četrus ATP titulus, divus no tiem 2013. gadā.

Latvijas vīriešu izlase[8] kopš 1993. gada piedalās Deivisa kausa izcīņā, kad tika paaugstināta uz Eiropas/Āfrikas zonas 2. grupu. 2000. gadā Latvijas izlase atkal tika nosūtīta uz 3. grupu. Lai gan pēc gada Latvijas izlase atgriezās 2. grupā, tomēr 2002. gadā tā atkal tika nosūtīta uz 3. grupu. 2003. gadā Latvijas izlase atgriezās 2. grupā. 2007. gadā Latvijas izlase uzvarēja Bulgārijas, Somijas un Monako izlases un iekļuva Eiropas/Āfrikas zonas pirmajā grupā. Arī 2010. gadā Latvijas izlase iekļuva 1. grupā. Bez Gulbja Latvijas vīriešu tenisa izlasē 2011. gadā spēlēja Andis Juška, Deniss Pavlovs un Kārlis Lejnieks. 2013. gadā, kad Latvija no jauna iekļuva Eiropas/Āfrikas zonas pirmajā grupā, izlasi pārstāvēja Ernests Gulbis, Andis Juška un jaunie Latvijas tenisa talanti — Miķelis Lībietis un Mārtiņš Podžus.

Sieviešu tenisā ilgu laiku Latvijas pirmā rakete bija Anastasija Sevastova[9], kura 2017. gada oktobrī sasniedza 15. vietu WTA rangā. Aļona Ostapenko 2011. gada martā izcīnīja uzvaru Francijas Les Petits turnīrā, augustā viņa izcīnīja zelta medaļu Eiropas Jaunatnes Olimpiādē.[10] 2017. gada Francijas atklātajā čempionātā viņa uzvarēja vienspēļu turnīrā, bet 2017. gada oktobrī sasniedza 7. vietu WTA rangā. Latvijas tenisa sieviešu izlase piedalās Fed cup sacensībās.[11]

Latvijā darbojas ap 50 tenisa klubu. Viens no lielākajiem tenisa klubiem ir Lielupes tenisa centrs, kurš atrodas Jūrmalā. Lielupes tenisa centrā ir 5 iekštelpu tenisa korti un 8 vasaras sezonas korti ar māla segumu.

Vieglatlētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu vieglatlēti ir izcīnījuši medaļas gan Olimpiskajās spēlēs, gan Eiropas un Pasaules čempionātos. 2004. gada Olimpiskajās spēlēs šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis izcīnīja sudraba medaļu, bet 2002. gada Eiropas čempionātā barjersprinteris Staņislavs Olijars izcīnīja sudraba medaļu. 2005. gadā prestižajā Ņujorkas maratonā uzvarēja Jeļena Prokopčuka.[3] Veiksmīgi startējis arī soļotājs Aigars Fadejevs.

Pirmskara gados veiksmīgi startēja vairāki Latvijas soļotāji. Soļotājs Jānis Daliņš izcīnīja pirmo medaļu Latvijas valsts pastāvēšanas laikā — viņš izcīnīja sudraba medaļu 1932. gada Olimpiskajās spēlēs — 50 kilometru soļojumā.[3] 1934. gadā kļuva arī par Eiropas čempionu.[3] Seškārtējs pasaules rekordists.[3] Viņa vārdā nosaukts stadions Valmierā. Soļotājs Adalberts Bubenko 1936. gada Olimpiskajās spēlēs 50 km soļojumā izcīnīja bronzas medaļu.

Padomju gados ļoti veiksmīgi startēja vairāki latvieši. Par pirmo latvieti — Olimpisko čempioni 1956. gadā kļuva šķēpmetēja Inese Jaunzeme, bet cits šķēpmetējs Jānis Lūsis uzvarēja 1968. gada Olimpiskajās spēlēs, un ir pagaidām vienīgais latvietis, kurš savā karjerā izcīnījis visu Olimpisko medaļu komplektu (zelta, sudraba un bronzas medaļu).[3] 4 reizes pēc kārtas viņš uzvarējis Eiropas čempionātā,[3] bet 1987. gadā Starptautiskā vieglatlētikas federācija viņu atzinusi par visu laiku labāko šķēpmetēju pasaulē. Atzīts arī par visu laiku latviešu labāko sportistu. Ar vecās konstrukcijas šķēpu (izmantots līdz 1986. gadam) viņam izdevās divreiz labot pasaules rekordu — viņš aizmeta 91,68 metrus 1968. gadā un 93,80 metrus 1972. gadā. Šķēpmetēja Elvīra Ozoliņa toties kļuva par Olimpisko čempioni 1960. gadā. Šķēpmetējs Dainis Kūla kļuva par Olimpisko čempionu 1980. gadā. Juris Silovs 1972. gada Olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļu 4x100 metru sprintā.

Arī pašlaik Latviju pārstāv vairāki spēcīgi vieglatlēti. 2004. gada Olimpiskajās spēles sudraba medaļu šķēpmešanā izcīnīja Vadims Vasiļevskis, bet 2008. gadā Pekinā sudraba medaļu ieguva arī Ainārs Kovals. 2006. gadā par Eiropas čempionu 110 metru barjersprintā kļuva Staņislavs Olijars. Pasaules elitei strauji tuvojas arī 800 metru skrējējs Dmitrijs Miļkevičs.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]