Anglijas Sadraudzība

Anglijas Sadraudzība (angļu: Commonwealth of England), vēlāk Anglijas, Skotijas un Īrijas Sadraudzība (Commonwealth of England, Scotland and Ireland), bija vēsturiskā valdības forma Anglijā no 1649. līdz 1660. gadam, kas tika ieviesta Anglijas revolūcijas laikā pēc karaļa Čārlza I nāvessoda un monarhijas atcelšanas.

Devīze — Pax quæritur bello (Miers tiek panākts ar karu).

Dibināšana

1649. gada 26. janvārī Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs I tika notiesāts uz nāvi par "noziedzīgiem nodarījumiem pret Anglijas parlamentu un tautu". Izpildīšana notika četras dienas vēlāk. 17. martā parlaments paziņoja par Anglijas monarhiju kā par "nevajadzīgu, apgrūtinošu un bīstamu tautas labklājībai". Tika atcelta arī Lordu palāta. Jau iepriekš (1648. gada 6. decembrī) no parlamenta tika izslēgti un daļēji arestēti visi mērenie deputāti — 150 no kopumā 250 Pārstāvju palātas locekļiem.

1649. gada 19. maijā parlaments svinīgi pieņēma "Likumu par Anglijas pasludināšanu par republiku", kas pasludināja, ka valsti pārvalda parlaments un tā ieceltas amatpersonas. Faktiski vara piederēja Olivera Kromvela vadītajai armijai, kas paļāvās uz radikālajiem puritāņiem.

Formāli par augstāko varu tika pasludināta 41 locekļa Valsts padome, ko katru gadu ievēlēja parlaments.

Kromveļa protektorāts

1653. gada aprīlī Parlamenta deputāti, kuri nebija atkārtoti ievēlēti kopš 1640. gada, nolēma noteikt, ka viņu dalība parlamentā ir uz mūžu. Kromvels kopā ar musketieru grupu ieradās sapulcē un izklīdināja tos ar vārdiem: "Es izbeigšu jūsu pļāpāšanu". No šī brīža viņš sāka vienpersoniski pārvaldīt valsti. Jaunās Pārstāvju palātas, kas tika izveidota 1653. gada jūlijā, locekļus faktiski neievēlēja, bet gan iecēla Valsts padome, t. i., Kromvels. Tomēr jaunā struktūra neizrādīja pilnīgu paklausību, un jau pēc pieciem mēnešiem to atlaida.

Valdošā grupa 1653. gada 16. decembrī pasludināja Kromvelu par valsts "lordu protektoru" jeb augstāko protektoru uz mūžu, faktiski ar karaļa pilnvarām. Tika ievēlēts jauns parlaments (1654. gada septembrī) ar 400 deputātiem, kas darbojās nedaudz ilgāk par gadu un 1655. gada janvārī tika atlaists. Jaunais parlaments (1657) piedāvāja Kromvelam karaļa titulu. Kromvels šo piedāvājumu noraidīja, bet piekrita, ka viņa vara būs mantojama.

Kromvela iekšpolitika bija stingra puritāņu diktatūra. Tika aizliegtas visas azartspēles. Par pierādītu laulības pārkāpšanu varēja sodīt ar nāvi. Pastāvīgi (ar nelieliem panākumiem) tika apkarota dzeršana, un tika stingri ievērotas gavēņa dienas.

Protektorāta laikā ārpolitika bija vērsta uz valsts militārās un ekonomiskās varas stiprināšanu. Anglijas flote ieguva pārākumu pār bijušo jūras hegemonu Spāniju, Vidusjūra tika attīrīta no pirātiem, tika ieņemta Jamaika. Anglijas tirdzniecība strauji paplašinājās. Tomēr šajā laikā Anglija bija iesaistīta ilgstošā un postošā karā ar Spāniju. Iedzīvotāju ekonomiskais stāvoklis kopumā pasliktinājās, strauji pieauga monarhijas atjaunošanas atbalstītāju skaits.

Likvidācija

Pēc Olivera Kromvela nāves (1658. gada septembrī) lorda protektora amatu pārņēma viņa dēls Ričards, kurš nekavējoties sasauca jaunu parlamentu. Deputāti nekavējoties ķērās pie protektorāta sistēmas likvidēšanas, mēģinot atjaunot parlamentārās republikas principus un, pats galvenais, nodot armiju savā kontrolē. Armija pretojās un pieprasīja, lai Ričards atlaiž parlamentu. 1659. gada 22. aprīlī Ričards Kromvels bija spiests to ievērot.

Tomēr turpinājās Protektorāta, kuram vairs nebija atbalstītāju, likvidēšana. Atlaisto parlamentu aizstāja Valsts padome, ko veidoja augstākā līmeņa ģenerāļi un izdzīvojušie Garā parlamenta (ievēlēta pirms Protektorāta) locekļi. Lorda protektora amats tika atcelts, un Ričards Kromvels un viņa brāļi saņēma īpašumus, naudas ienākumus un tika samaksāti viņu parādi. Viņi visi vairs nepiedalījās politikā un pēc atjaunošanas netika vajāti.

Pa to laiku valstī bija aktivizējušies roajālisti, kuriem pievienojās prezbiteriāņi, daži parlamenta locekļi un vienkāršā tauta. 1659. gada augustā notika nopietna roajālistu sacelšanās, ko veiksmīgi apspieda ģenerālis Lamberts. Divus mēnešus vēlāk Lamberta karaspēks izklīdināja parlamentu, taču citi ģenerāļi neatbalstīja viņa rīcību.

Konflikts tika atrisināts negaidīti. Ģenerālis Džordžs Monks, populārs armijas ģenerālis, kurš nebija valdošajā militārajā grupējumā, pārcēla savu karaspēku no Skotijas uz Londonu un 1660. gada februārī sarīkoja valsts apvērsumu. Lambertu arestēja.

Monks sasauca jaunu parlamentu Pirmais parlamenta pieņemtais likums pasludināja par spēkā neesošiem visus republikas tiesību aktus (pieņemtus pēc 1648. gada). Pēc tam Monks tika apstiprināts par valsts bruņoto spēku virspavēlnieku, un tika izsludinātas jauna parlamenta vēlēšanas (1660. gada martā).

Jaunajos apstākļos liela daļa deputātu atbalstīja monarhijas atjaunošanu, un Monks uzsāka sarunas ar princi Čārlzu (ar viņa kanclera Edvarda Haida starpniecību). 1660. gada 4. aprīlī Čārlzs izsludināja tā saukto "Bredas deklarāciju", kurā viņš solīja:

visiem revolūcijas dalībniekiem tiks piešķirta amnestija (izņemot tos, kas parakstīja Čārlza I nāves spriedumu);
nekavējoties tiks samaksāti lielie parādi virsniekiem un karavīriem;
viņš neplāno pieprasīt īpašumu pārdali un ievēros parlamenta un Anglijas pilsoņu tiesības un privilēģijas;
Anglikāņu baznīca Anglijā paliks dominējošā, citas konfesijas tiks pieļautas;
pārējie strīdi tiks nodoti izskatīšanai parlamentā.

25. aprīlī jaunievēlētais parlaments, kurā vairākums bija prezbiteriāņiem un rojalistiem, aicināja Čārlzu ieņemt triju karalisti troni. Tajā pašā laikā Lordu palāta tika atjaunota iepriekšējā sastāvā. 1660. gada 29. maijā, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā, Čārlzs II triumfējoši atgriezās Londonā un tika pasludināts par karali, līdz ar to monarhija Anglijā tika atjaunota.

Pēc atjaunošanas Anglija, Skotija un Īrija atkal tika uzskatītas par atsevišķām valstīm ar kopīgu karali. Anglikāņu baznīca Anglijā atguva priviliģēto stāvokli (īpaši attiecībā uz valsts ierēdņiem), savukārt puritāņu konfesijām tika radītas visdažādākās neērtības līdz pat 1688. gada Lieliskajai revolūcijai.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anglijas Sadraudzība.