Araripes manakins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Araripes manakins
Antilophia bokermanni (Coelho and Silva, 1998)
Araripes manakina tēviņš, 2011. gada oktobris
Araripes manakina tēviņš, 2011. gada oktobris
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaTirāniņu apakškārta (Tyranni)
DzimtaManakinu dzimta (Pipridae)
ĢintsCekulainie manakini (Antilophia)
SugaAraripes manakins (Antilophia bokermanni)
Izplatība
Antilophia bokermanni distribution map.svg
Araripes manakins Vikikrātuvē

Araripes manakins (Antilophia bokermanni) ir kritiski apdraudēta manakinu dzimtas suga, kas endēma Searas štatam Brazīlijā.[1][2][3] 2012. gadā ierindota Zemeslodes 100 visapdraudētāko sugu sarakstā.[4]

Araripes manakins pieder nelielai cekulaino manakinu ģintij, kuras abu sugu tēviņus rotā spilgti sarkans cekuls.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātīte ligzdā.

Ķermeņa garums kopīgi ar relatīvi garajām astes spalvām līdz 15,5 cm.

Līdzīgi lielākajai manakinu daļai, sugai skaidri izteikts dzimumdimorfisms. Tēviņiem spilgts apspalvojums — spārni un aste melni, cekuls un muguras vidusdaļa karmīnsarkani, bet pārējā ķermeņa daļa — balta. Knābi ieskauj spilgti sarkans spalvu kušķis. Mātītes pamatā olīvkrāsā, gaišāku vēderu un mazāku spalvas kušķi ap knābi. Pateicoties krāšņajam apspalvojumam, manakanu dzimta latviski tiek tulkota arī kā greznumputniņi.[1][3][5]

Izplatība un populācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugu atklāja un zinātniski aprakstīja 1998. gadā. Tās areāls atrodas Araripes čapadas ziemeļaustrumu nogāzēs Searas dienvidos un aizņem 28 km², ligzdošanas areāla platība — 10 km². Pamatā apdzīvo mitro tropu mežu valganākās platības, kur ir gan liels skaits vīteņaugu, gan klajumi. Bieži izvēlas vietas netālu no ūdenstecēm, un tāpēc ir labs apkārtējās vides kvalitātes rādītājs. 2012. gada janvārī uz Araripes plato atklāja jaunu Araripes manakina atrašanās vietu, kas vedina domāt, ka populācijas skaits un izplatība ir nedaudz lielāki par iepriekš lēsto.

2011. gadā populāciju veidoja 779 īpatņi, taču šis novērtējums nav drošs. 2014. gadā pēc detalizētas uzskaites bija konstatēti 279 pieauguši putni.[1][3]

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti maz ir zināms par šīs ārkārtīgi retās sugas dzīvesveidu. Nozīmīgu uztura daļu veido Cordia ģints (skarblapju dzimta) augļi.

Pāri pastāvīgi. Visbiežāk ligzdo uz lokdzīsleņu, rubiju un piparu dzimtas kokiem un krūmiem. Perējumā divas olas, kuras perē tikai mātīte, kamēr tēviņš apsargā teritoriju ar dziesmu.[1][3]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugas dzīvesvieta Araripes čapada un tās plato.

Sugas pastāvēšanu visnopietnāk apdraud lauksaimniecības izplešanās, lopkopības attīstība un ūdensteču novirzīšana parku un peldbaseinu vajadzībām. Putnu dabisko vidi izposta arī ugunsgrēki. Tā, 2004/2005. gada ugunsgrēks izpostīja lielu meža platību, kurā bija zināmas septiņas ligzdas. Ūdensteču un strautu plūsma, kas apgādā Araripes manakina apdzīvotos mitros mežus, pēdējo simts gadu laikā ir samazinājusies par trim ceturtdaļām. Tas pastiprina mežu samazināšanos Araripes čapadas nogāzēs un plato, kā arī rada ilgtermiņa apdraudējumu atlikušajam sugas areālam.[1][4]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai aizsargātu sugu, 2014. gadā tika nodibināti divi rezervāti. Virdžīnijā izvietotās nevalstiskās organizācijas Amerikas putnu aizsardzība vietējā filiāle Aquasis izveidoja Araripes oāzes rezervātu, kas aizņem aptuveni 56 ha. Kaimiņu zemes īpašnieki tam ir ierādījuši papildus 11 ha pilnībā aizsargātu teritoriju. Jaunizveidotā teritorija apvienota ar 93 ha lielo parku, ko apsargā un pārvalda štata valdība. Mežu atjaunošanas darbos Araripes čapadā līdz 2014. gada decembrim bija iestādīti vairāk nekā 4500 vietējo augu stādiņi, 2015. gadā Araripes oāzes rezervātā — 5000 vietējo 15 koku sugu stādiņi.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dzīvnieki. Ilustrēta unikāla enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem. Galvenais redaktors Deivids Bērnijs. Apgāds Zvaigzne ABC, 2014. ISBN 978-9984-22-809-0-9 Nepareizs ISBN