Arheociāti
| Arheociāti Archaeocyatha Vologdin, 1937 | |
|---|---|
 Arheociāti Ethmophyllum whitneyi | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Apakšvalsts | Parazoji (Parazoa) |
| Tips | Arheociāti (Archaeocyatha) |
| Iedalījums | |
 Arheociāti Vikikrātuvē | |
Arheociāti (Archaeocyatha) ir izmirušu bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips[1] vai arī klase, kuru daudzi pētnieki pieskaita sūkļiem. Tie ir individuāli vai koloniāli primitīvi daudzšūnu organismi ar sēdošu dzīvesveidu, kas agrajā un vidējā kembrijā apdzīvoja jūras. Fosilā veidā no tiem saglabājas kausveidīgi kaļķa skeleti. Pēc morfoloģijas sarežģītības pakāpes tie ir tuvi sūkļiem ar līdzīgu filtrētāju organismu dzīvesveidu.
Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
3 — iekšējā sieniņa, 4 — pora,
5 — septa, 6 — ārējā sieniņa,
7 — rizoīds.
Arheociātiem bija porains kaļķa, iespējams, iekšējais skelets. Tie konverģenti ir līdzīgi koraļļiem-vieniniekiem: tiem ir līdzīgs skeleta ārīgais izskats, kā arī abiem bieži vien attīstās pūslīšu audi. No sūkļiem arheociāti atšķiras ar to, ka to skeletu neveido spīkulas, tiem ir īpašs piestiprināšanās veids pie substrāta, kā arī atšķirīga skeleta morfoloģija. Iekšējā dobuma un sānu kameru uzbūves līdzībai ar sūkļiem var būt konverģenta izcelsme.
Arheociātiem izšķir viensienu un divsienu formas. Viensienu kausiem vienots iekšējais dobums var būt brīvs vai arī aizpildīts ar dažādiem skeleta elementiem. Arheociātu divsienu formām uzbūve ir daudz sarežģītāka. Telpa starp ārējo un iekšējo sieniņu jeb intervallums ir aizpildīts ar daudzveidīgiem skeleta elementiem, dažām formām skeleta elementi atrodas arī centrālajā dobumā. Ārējai sieniņai ir raksturīgas sīkas poras, bet iekšējai – lielas.
Ekoloģija un tafonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Plašais arheociātu fosilais materiāls norāda, ka tie dzīvoja atklātu jūru sublitorāles vidējos un mazos dziļumos (līdz 20-30 m, individuāli īpatņi varēja apmesties dziļumā līdz 100 m, bet ne dziļāk) ar samērā siltu (ap 23-25˚С) ūdeni, pie tam varēja dzīvot uz dažāda substrāta, taču dodot priekšroku jūras dibenam bez dūņām. Tā kā tie spēja intensīvi izdalīt kalcītu, veidojot no tā savu iekšējo skeletu, un bieži vien apmetās uz mirušu īpatņu kausiem, tad tie izveidoja gan mazus, gan arī lielus kalcija karbonāta sakopojumus brekčijveidīgu arheociātu kaļķakmeņu veidā.
Labvēlīgu apstākļu fācijās savas izplatības ietvaros ilgā laika periodā arheociāti spēja jūrās izveidot diezgan biezu biohermu slāņus (līdz 400-800 m un vairāk), un reizēm pat nelielā horizontālā platībā. Tādējādi, arheociāti kļuva par pirmajiem rifus veidojošiem organismiem Zemes vēsturē, vēl pirms sūkļiem un koraļļiem.
Izveidoto biohermu robežās arheociātu skeleti bieži vien fosilizējās nesabojātā stāvoklī šo organismu dzīves vietā. Šāda rakstura fosilie materiāli dod iespēju noskaidrot savstarpējās attiecības starp dažādiem arheociātu īpatņiem un sugām, kā arī to attiecības ar aļģēm un citiem organismiem. Pēdējo skaitā varētu minēt arheociātu biohermu biežos pavadoņus – trilobītus, kas, domājams, izmantoja arheociātus barībai, izgraužot iekšējo dobumu saturu (Vologdin, 1958). Bieži vien arheociātu kausu iekšpusē var atrast jaunu trilobītu nomestās čaulas, kas tikai apstiprina šādu pieņēmumu.
Spriežot pēc ietverošā iežu materiāla datiem, nelabvēlīgi apstākļi arheociātiem bija ar straumēm atnestais drupu un pelnu materiāls, vai arī uznākušais seklūdens, kad arheociātu kausus piekrastes viļņi salauza straujāk, nekā spēja izveidoties jauni īpatņi.
Ģeoloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arheociātiem ir ļoti svarīga nozīme apakšējā kembrija nogulumu slāņu izdalīšanā un korelācijā, gan ar tuvu esošiem slāņiem, gan arī attālās teritorijās (Sibīrija, Mongolija, Austrālija, Ziemeļamerika u.c.). Vidējā kembrijā arheociāti zaudē savu nozīmību biostratigrāfijā. Plašā arheociātu rifu izplatība ļauj iezīmēt seno krasta līniju, t.i. jūras un krasta robežu, kā arī rekonstruēt agrā kembrija klimatisko zonalitāti.[2]