Ar pārtraukumiem no 1933. līdz 1945. gadam studējis Latvijas UniversitātesFiloloģijas fakultātē.[1] 1950. gadā Ozols aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertācijas darbu "Folkloristiskā darba metodes latviešu tautasdziesmu laukā 19. gadsimta otrā pusē", savukārt 1961. gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu doktora disertācijas darbu "Latviešu klasisko tautasdziesmu sintakses jautājumi".[1] Ozols kļuva par pirmo Latvijas zinātnieku, kas pēc Otrā pasaules kara aizstāvējis filoloģijas zinātņu doktora disertāciju, līdz pat dzīves beigām bija vienīgais filoloģijas zinātņu doktors Latvijā.[1]
Strādājis par skolotāju Rīgā (1935—1939), Meņģelē (1941—1943) un Viļakā (1943. gada janvāris—aprīlis), tāpat strādājis Latviešu valodas krātuvē (1939—1940; brīva līguma arhivārs), laikrakstā "Jaunais Komunārs" (1940—1941; korektors), izdevniecībā "Latvju grāmata" (1944; korektors).[1] No 1945. līdz 1946. gadam bijis docētājs Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā.[1] Pēc tam kļuva par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Zinātņu akadēmijas Flokloras institūtā (vēlākais Etnogrāfijas un folkloras institūts), kur no 1952. līdz 1955. gadam bija direktora vietnieks zinātniskajā darbā.[1] 1950. gadā kļuva par docētāju Latvijas Universitātē.[1] No 1950. līdz 1964. gadam vadīja Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, 1954. gadā kļuva par docentu, 1962. gadā — profesoru. No 1958. līdz 1963. gadam bijis Latvijas Universitātes zinātņu prorektors.[1]
Ozols ir latviešu literārās valodas vēstures valodniecības disciplīnas izveidotājs.[1] Izstrādājis latviešu literārās valodas vēstures programmu, iezīmēja galvenos posmus latviešu literārās valodas attīstībā.[1] Sarakstījis apmēram 100 rakstus par latviešu valodu.[1] Sniedzis lielu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.[1]
