Atrofija

Vikipēdijas lapa

Atrofija (latīņu: atrophia) ir audu vai orgāna samazināšanās, kas saistīta ar šūnu barošanās traucējumiem. Ir fizioloģiski un patoloģiski atrofijas paveidi. Fizioloģiskas atrofijas rezultātā, piemēram, jaundzimušam mazulim atmirst nabas asinsvadi. Lielā vecumā sāk atrofēties āda, smadzenes, aknas, liesa un citi orgāni. Patoloģisku atrofiju rada dažādi kaitīgi faktori. Tā, piemēram, var izveidoties, ja audi vai orgāni ilgstoši pakļauti spiedienam, kas traucē audu barošanos un orgāna funkciju.

Nieru atrofija rodas, kad urīns uzkrājas nieres bļodiņā un spiež uz audiem. Tā izveidojas, ja ir traucēta audu barošanas sakarā ar pārmaiņām asinsvadu sienās, to sabiezēšanu un asinsvadu sašaurināšanās. Atrofiju izraisa arī ilgstoša audu vai orgānu bezdarbība, piemēram, ieģipsētai kājai var atrofēties muskuļi.