Atsāpināšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Atsāpināšana — sāpju un ciešanu mazināšana, uzlabojot dzīves kvalitāti, cilvēkiem, kuri dzīvo ar sāpēm.[1]

Sāpju intensitātes novērtēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvēloties piemēroto ārstēšanas veidu, vispirms jānovērtē sāpju ilgumu un intensitāti. Sāpju intensitāti nosaka ar pacienta sūdzībām. Ir pieejami viendimensiju un daudzdimensiju skalas sāpju novērtēšanai. Viendimensiju sāpju novērtēšanas testu piemēri ir sejas tests un ciparu skala. Daudzdimensiju sāpju novērtēšanas testa piemērs ir McGill Pain Questionnaire – aptaujas anketa, ar kuru var novērtēt sāpju intensitāti, raksturu un vietu, un dažos gadījumos sāpju ietekmi uz cilvēka aktivitāti un garastāvokli.[2]

Sāpju veidi un to ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Akūtas sāpes parasti ārstē ar īsu farmakoterapijas kursu.[2]
  • Hronisko sāpju atvieglošanai var būt nepieciešamas ilgstošas iedarbības zāles vai citas invazīvās metodes. Vieglo līdz vidēju sāpju ārstēšanai izmanto pretsāpju zāles (piemēram, aspirīnu, acetaminofēnu, ibuprofēnu, naproksēnu, indometacīnu, ketorolaku). Šīs zāles inhibē ciklooksigenāzi, fermentu, kas ir atbildīgs par prostaglandīna, prostaciklīna un tromboksāna veidošanos.[2]
  • Vidējo un stipru sāpju ārstēšanai izmanto narkotiskās zāles (piemēram, kodeīnu, oksikodonu, morfīnu, hidromorfonu, metadonu, meperidīnu, fentanilu, tramadolu). Šīs zāles izdala endogēno opioīdu peptīdu. Opioīdi saistās ar vienu no trim galvenajām opioīdu receptoriem (mu, kappa, delta), veicinot atsāpināšanu.[2]

Ārstēšanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Transdermāli plāksteri nodrošina kontrolētu zāļu piegādi organismā ar zemāku blakusparādību rašanas iespējamību, nekā ar perorālajiem pretsāpju līdzekļiem. Šādu plāksteri var lietot reizi 12-24 stundās. Šī veida zāļu līdzekļi var radīt ādas reakcijas. Plāksteri ir nozīmēti cilvēkiem ar vēža izraisītam hroniskām sāpēm.[2]
  • Vietēja anestēzija nodrošina lielisku atvieglojumu pacientiem ar lokalizētām sāpēm un iekaisumu. Vietējā anestēzija var tikt lietota terapeitiskiem, diagnostiskiem, vai profilaktiskiem nolūkiem.[2]
  • Ķirurģisku iejaukšanās parasti veic pacientiem, kuru stāvoklis neuzlabojas ar konservatīviem ārstēšanas līdzekļiem. Atkarībā no sāpju atrašanās vietas, pacientam parasti jāiziet ārstēšanas kursu ar neinvazīvām metodēm, pirms uzsāk invazīvo terapiju. Ķirurģiskā metode paredz intratekālo sūkņu vai muguras smadzeņu stimulatoru implantēšanu.[2]
  • Muguras smadzeņu stimulācija (SCS), lai atvieglotu stipras sāpes. Indikācijas ir neveiksmīgas mugurkaula operācijas, perifērā neiropātija, grūti ārstējamas muguras sāpes. SCS mehānisms nav līdz galam izprasts, bet ir dati, ka SCS ietekmē uz mugurējiem ragiem un muguras smadzeņu stimulācijas laika palielinās GABA, acetilholīna un serotonīna koncentrācijas.[2]
  • Transkutāna elektriska nervu stimulācija (TENS) ir ierīce, kas izdala pulsējošus zemsprieguma elektriskus impulsus, kas, savukārt, veicina presinaptisku signālu inhibīciju un endogēnu sāpju kontroli. Šo metodi izmanto muguras, locītavu, neirogēnu, iekšējo orgānu un pēcoperācijas sāpju atvieglošanai.[2]
  • Botulīna toksīns, kuru producē anaerobā baktērija Clostridium botulinum, tiek plaši pielietots medicīnā. Botulīna toksīnam piemīt īpašība bloķēt acetilholīna izdali sinapsē, tādējādi veicinot atsāpināšanu. Neirotoksīns iedarbojas uz motoriem nervgaliem, neskarot sensorus nervgalus. Botulīna toksīnu lieto galvassāpju, muguras sāpju un ar prostatītu saistītu sāpju ārstēšanai.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Hardy, Paul A. J. ,Chronic pain management: the Essentials, Lielbritānija, 1997, 10. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 Lars Grimm, Pain managment: concepts, evaluation, and therapeutic options, Medscape, July 21, 2014.
  3. Heather Rachel Davids, Botulinum Toxin in Pain Management, Medscape, March 14,2014.