Zāles

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
12-08-18-tilidin-retard.jpg

Zāles, arī medikamenti, ir jebkura viela vai vielu salikums, kas uzrāda īpašības, kuras vajadzīgas, lai ārstētu cilvēku un dzīvnieku slimības vai veiktu šo slimību profilaksi, kā arī jebkura viela vai vielu salikums, ko var izmantot vai ievadīt cilvēkiem vai dzīvniekiem vai nu ar mērķi atjaunot, uzlabot vai pārveidot fizioloģiskās funkcijas, izraisot farmakoloģisku, imunoloģisku vai metabolisku iedarbību, vai noteikt medicīnisko diagnozi.[1] Visas Latvijā reģistrētās zāles, to zāļu apraksti un lietošanas instrukcijas ir pieejamas Zāļu Valsts aģentūras mājaslapā.

Balstoties uz ASV Pārtikas un zāļu aģentūras (Food and Drug Administration) informāciju, zāles ir substance (viela), kas

  • tiek izmantota diagnostikā, slimību ārstēšanā vai aizsardzībā pret kādu slimību;
  • paredzēta ietekmēt ķermeņa uzbūvi un funkcijas;
  • tikusi iekļauta oficiālā farmakopejā vai zāļu formulārā.[2]

Galvenās sastopamās zāļu formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienas zāļu formu veidi ir ļoti dažādi, un tie nosaka, kā attiecīgās zāles ir jālieto. Lietošanas veidi atkarībā no zāļu formas ir norādīti tabulā.

Galvenās zāļu formas un to lietošanas veids[3]
Lietošanas forma Pareizs zāļu lietošanas veids Piederīgās zāļu formas
Intravenozs ievada asinsvadā šķīdumi, emulsijas
Intramuskulārs ievada muskulī šķīdumi, suspensijas
Subkutāns ievada zem ādas šķīdumi, suspensijas, implanti (stenti)
Sublingvāls turot vai ievadot zem mēles tabletes, šķīdumi, aerosoli
Bukāls turot mutē, aiz vaiga tabletes, pastilas
Orāls norijot tabletes, šķīdumi, suspensijas
Rektāls ievadot taisnajā zarnā supozitoriji, ziedes, krēmi, šķīdumi, suspensijas
Vagināls ievadot vaginālajā atverē supozitoriji, krēmi, gēli, tabletes
Transdermāls apstrādājot uz ādas virsmas plāksteri, ziedes, gēli
Nazāls iepilinot, iesmidzinot degunā aerosolu šķīdumi, aerosolu suspensijas
Inhalācija inhalējot mutes dobumā un ieelpojot aerosolu šķīdumi, suspensijas vai pulveri

Zāļu darbības mehānismi organismā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zāļu lietošanas lielais pieaugums cilvēkiem ir novedis pie zāļu vielu pastiprinātas izpētes sakarā ar to iedarbības veidu cilvēka organismā. Vienkārši izsakoties, tā ir organismā esošo dabīgo signālu stimulācija, nomākšana vai radīšana. Piemēram, slimnieks ar bronhiālo astmu lieto zāļu vielu salbutamolu, ko viņš inhalē elpceļos. Salbutamols uzsūcas plaušās, paplašina bronhus un tajos palielina sekrēciju, atvieglojot elpošanu. Šajā gadījumā tas nevis rada jaunu dabīgo signālu, bet gan stimulē to. Zāļu vielas var darboties arī daudz sarežģītākos veidos, ietekmējot psiholoģisko stāvokli un uzvedību. Piemēram, lietojot narkotiskās vielas, dažas iedarbojas uz receptoriem smadzenēs tiešā veidā, savukārt citas — netiešā ceļā. Kopsummā, zāles darbojas, sūtot informāciju caur šūnu receptoriem, izmainot fizioloģiskās funkcijas sākumā pašā šūnā, kas plašāk tālāk izpaužas attiecīgi audos, orgānā, orgānu sistēmā vai pat visā organismā.

Zāļu vielām var būt vairāki mērķi uz dažādām šūnu struktūrām:

  1. receptori, uz kurem darbojas neirotransmiteri, peptīdi, hormoni;
  2. jonu kanāli šūnā, kas pārvada elektriskos impulsus no vienas šūnas uz otru gan nervu, gan muskuļu, gan imūnās sistēmas un cita veida šūnās;
  3. enzīmi jeb fermenti, kuri piedalās dažādu ķīmisko vielu sintēzē organismā.

Galvenās receptoru klases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visiem šiem struktūras proteīniem ir nozīmīga loma savstarpējā šūnu komunikācijā, un zāļu vielas tos izmanto, lai nosūtītu terapeitisku signālu. Šajā gadījumā zāļu vielu mērķis ir receptori, uz kuriem iedarbojoties, zāles var veikt savu funkciju. Jāpiebilst, ka ne visas zāļu vielas iedarbojas tieši uz receptoriem, piemēram, tādas, kuras neitralizē kuņģa skābi, tomēr lielākā daļa zāļu iedarbojas tieši uz receptoriem.

Cilvēka organismā receptorus, uz kuriem iedarbojas neirotransmiteri, hormoni un citas signālvielas, iedala četrās galvenajās klasēs:

Zāļu vielu mijiedarbība ar receptoriem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noskaidrojot, kā uz receptoriem darbojas dabīgie ligandi jeb signālvielas, var rasties priekšstats par to, kā uz tiem darbojas zāļu vielas. Ir vairāki veidi, kā zāļu viela var piesaistīties receptoram — tā var piesaistīties tajā pašā vietā, kur dabīgais ligands (izkonkurēt to) vai piesaistīties citā vietā uz receptora, ietekmējot dabīgā liganda piesaistīšanos netieši. Svarīgi minēt ir vēl vienu iedalījumu — agonisti un antagonisti.

Agonisti ir tādas vielas, kuras rada kādu fizioloģisku efektu vai darbību, kas var izpausties, kā piemēram, nervu impulss, savukārt antagonistiem ir pretēja darbība — tie nomāc (nobloķē) receptorus, līdz ar to samazinot vai pilnīgi apturot signālvielu piesaisti receptoram, apturot arī procesus šūnā. Piemēram, plaši lietotas šāda darbības zāles ir beta 1 adrenoblokatori jeb saukti vienkārši beta blokatori, viens no kuriem ir bisoprolols, ko lieto sirds mazspējas gadījumā.

Tas darbojas, kā antagonists uz receptoriem, kas atrodas sirds muskuļa šūnās, nobloķējot adrenalīna (dabīgā signālviela šiem receptoriem) piesaistīšanos šiem receptoriem, līdz ar to samazina sirds muskuļa saraušanās biežumu (kontraktilitāti) un palēnina sirdsdarbību, kas netiešā veidā izraisa arī citas pārmaiņas, kā samazināts asinsspiediens. Šis ir tikai viens no ļoti daudziem piemēriem par to, kā tieši attiecīgā zāļu viela, kuru lietojam, ietekmē mūsu organismu un tieši uz kura attiecīgā orgāna attiecīgajiem receptoriem tā darbojas un kā tā darbojas — kā agonsits vai kā antagonists. Jāpiebilst, ka dabīgās signālvielas darbojas uz receptoriem pārsvarā tikai, kā agonisti. Ne visas zāles, kas darbojas uz receptoriem, piesaistās tajā pašā vietā, kur dabīgā signālviela. Ir tādas, kuras piesaistās citā receptora vietā un palielina vai pazemina dabīgā liganda piesaisti receptoram. Šādas zāļu vielas dēvē par allostēriskajiem modulatoriem.[4]

Jaunu zāļu atklāšana un zāļu klīniskie pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunajām zālēm ir jābūt gan drošām, gan efektīvām to lietošanā, lai tās varētu tikt apstiprinātas zāļu tirgū, piemēram, ASV to apstiprina Pārtikas un zāļu aģentūra (Food and Drug administration), bet Latvijā — Zāļu Valsts aģentūra. Jaunu zāļu izpētes un attīstības process iekļauj gan šo zāļu ietekmi, gan efektivitāti, gan drošību, kas ir sarežģīts, darbietilpīgs un reizēm finansiāli neizdevīgs, jo ne visas zāles, kuru pētīšanā ir bijuši ieguldīti lieli līdzekļi, nonāk zāļu tirgū. Aptuvenie aprēķini rāda, ka viena medikamenta pētījumi izmaksā aptuveni 1 miljardu ASV dolāru (aptuveni 880 000 000 eiro).

Zāļu kompānijas uzsāk jaunu zāļu izveides procesu ar kādu ārstējamu plaša spektra slimību, piemēram, sirds un asinsvadu slimību, vai specifiskāku — krūts vēzi, paaugstinātu asinsspiedienu u. t. m. Sākotnējā procesā ir jānoskaidro zāļu galvenā ķīmiskā savienojuma struktūra, ko īsteno, veicot vairākas speciālas, rūpīgi izstrādātas pārbaudes tehnikas, lai atlasītu interesējošos savienojumus ar nepieciešamo bioloģisko iedarbību. Pēc tam, kad ir atrasts galvenais ķīmiskais savienojums, kura iedarbība un efektivitāte ir jānoskaidro, veic pētījumus, kas iekļauj sekojošas fāzes:

  1. pirmsklīniskā fāze
  2. klīniskie pētījumi

Klīnisko pētījumu iedalījums:

  1. I fāze
  2. II fāze
  3. III fāze

Pirmsklīniskajā fāzē tiek veikta ķīmiskās vielas bioloģiskās aktivitātes pārbaude laboratorijā, kā arī šīs vielas drošības pārbaude. Ja tiek saņemta atļauja no attiecīgās institūcijas, var turpināties klīniskie zāļu pētījumi, kas tiek veikti uz cilvēkiem. I fāzē iekļauj nelielas, brīvprātīgas cilvēku grupas (vidēji 20 — 80 cilvēkus). Šīs fāzes mērķis ir noskaidrot zāļu drošumu cilvēkam, kā arī maksimālo panesamo devu. II fāze (piedalās 100 — 300 brīvprātīgo) turpina drošuma izpēti, kā arī zāļu ietekmi, savukārt III fāzē, kurā jau piedalās 1000 — 3000 brīvprātīgu dalībnieku, mērķis ir noskaidrot zāļu efektivitāti. Pēc III fāzē iegūtajiem rezultātiem tiek noteikts, vai pētāmās zāles tiks vai netiks reģistrētas. Ja III fāzē iegūtie rezultāti ir bijuši labvēlīgi, zāles tiek reģistrētas un nonāk zāļu tirgū, tā iedarbība joprojām tiek novērota IV fāzē, kurā piedalās vairāk, kā 1000 brīvprātīgo. Tas ir paredzēts papildus zāļu iedarbības un blakusparādību novērojumiem, ko dēvē par farmakovigilanci. Zāļu pirmsklīniskās un klīniskās izpētes process parasti ilgst vidēji 10 gadus.[5]

Ģenēriskie medikamenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zāļu tirgū ir sastopami t.s oriģinālie medikamenti un ģenēriskie medikamenti. Ģenērisks medikaments (jeb saukts vienkārši — ģenēriķis) ir tāds medikaments, kas visās zāļu īpašībās — aktīvā viela, deva, iedarbības stiprums, zāļu forma, ārstējamā slimība — ir līdzvērtīgs (jeb bioekvivalents) oriģinālajam medikamentam. Ņemot vērā šo faktu, ģenēriskās zāles ir tikpat efektīvas, kā oriģinālie preparāti.

Ne visiem oriģinālajiem medikamentiem ir ģenēriķi. Pēc tam, kad jaunas zāles tiek apstiprinātas lietošanai cilvēkiem un nonāk zāļu tirgū, tām uz noteiktu laiku tiek dots patents. Kad patents beidzas, citas kompānijas arī drīkst sākt ražot šādu pašu medikamentu, kuru sauc par ģenērisko medikamentu. Svarīgi ir piebilst, ka pirms ģenēriskā medikamenta izdošanas tirgū tam ir jāveic pārbaudes un jāsaņem apstiprinājums no attiecīgās institūcijas. Latvijā tā ir Zāļu Valsts aģentūra, bet, piemēram, ASV — Pārtikas un zāļu aģentūra (Food and Drug Administration).

Zāļu izveide patērē daudz naudas. Tā kā ģenērisko zāļu ražotāji nesāk zāļu izstrādi pilnīgi no jauna, to izmaksas zāļu izlaišanai tirgū ir mazākas, līdz ar to ģenēriskie medikamenti parasti ir daudz lētāki, nekā oriģinālie medikamenti. Tomēr ģenēriķu ražotājiem ir jāparāda, ka to produkts darbojas tāpat, kā oriģinālais. — ASV Pārtikas un zāļu aģentūra.

Prasības ģenēriskajiem medikamentiem ir tādas pašas, kā oriģinālajiem:

  • jāsatur tā pati aktīvā viela, kāda ir oriģinālajam (palīgvielas var atšķirties);
  • jābūt tikpat efektīvam, ar tādām pašām devām un lietošanas veidu;
  • jābūt paredzētam tādu pašu slimību ārstēšanā, kā oriģinālajam;
  • jābūt bioekvivalentam;
  • jābūt ar tādu pašu tīrības pakāpi un kvalitāti;
  • jābūt ražotām pēc labas ražošanas prakses standartiem.[6]

Zāļu attīstības vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatojoties uz priekšmetiem, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos, var apgalvot, ka cilvēks pazinis zāles un pratis tās pielietot jau akmens laikmetā. Lai gan tajā laikā zāļu lietošana pamatojās uz veiktajiem novērojumiem par to, vai zāles mazina sāpes un ārstē dažādus ievainojumus, var teikt, ka šo slimību cēloņu izpratnes cilvēkam nebija un līdz ar to ārstēšana bija neracionāla.

Senajā Ēģiptē tika plaši izmantoti dzīvnieku bioloģiskie materiāli — žults, tauki, urīns u.c. Arī augu valsts produktiem bija ļoti plašs sortiments un tos izmantoja zāļu pagatavošanā, īpaši iecienītas bija magones, piparmētra, ceļteka, kaņepes. Zāļu pagatavošanas tehnika arī bija samērā attīstīta — gatavoja ziedes, zirnīšus, pulverus un citas zāļu formas. No atrastajiem rakstītajiem avotiem Senajā Ēģiptē, slavenākais ir Ebresa papiruss (Grāmata par zāļu pagatavošanu visām ķermeņa daļām). Lielus ieguldījumus par zāļu pielietošanu medicīnā un vispārējā ārstēšanā ir devis arī Senās Grieķijas ārsts un empīriķis Hipokrāts, Senās Romas zinātnieks Auls Kornēlijs Celzs un ārsts un aptiekārs Galēns, kura nozīmīgākā sarakstītā rokasgrāmata De simplicium medicamentorum temperaturis et facultatibus libri IX tika ļoti plaši izmantota medicīnā līdz pat 16.g. s.[7]

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 3.g. s. joprojām saglabājusies grāmata Liber medicinalis (tulk. Medicīnas grāmata). Dozēšanas ziņā joprojām valdīja lielas neskaidrības, ņemot vērā, ka pamatprincips bija dot zāles slimniekam katram pēc savām spējām. Tomēr viduslaiku sākumā un arī vēlāk par zinātņu pamatakmeni joprojām turpināja kalpot seno autoru, galvenokārt, Aristoteļa, darbi, līdz ar to var teikt, ka medicīnas un farmācijas attīstība vairākus gadsimtus stāvēja uz vietas bez jauniem atklājumiem un izgudrojumiem.

Ap 11.g. s. sākumu Salerno medicīnas skolā, kuru dibināja 9.g. s. Itālijā, tika uzrakstīta pirmā zāļu grāmata Antidotarium, kur tika iekļautas gan senākas, gan jaunākas zāles un zāļu formas. Mūsdienās šādas grāmatas tiek sauktas par farmakopejām (latīņu val.Pharmacopoeia), kurās ir aprakstītas gan zāļu vielas, gan to pareiza gatavošana un kvalitātes kontroles.

Šajā laikā tika izstrādāta zāļu svēršanas sistēma, kura tika izveidota, pamatojoties uz pieredzējušu aptiekāru zināšanām zāļu izsniegšanā slimniekiem. Šīs sistēmas pamatvienība bija grans (granum), kas ir viena kvieša grauda svars. Tad sekoja lielākas vienības — skrupuls, kas atbilda 20 graniem; drahna, kas bija 3 skrupuli un unce, kas bija 8 drahnas. Šādas vienības tika izveidotas pēc slimniekam nepieciešamā zāļu lietošanas daudzuma noteiktam laika periodam.[8]

16. — 18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimtā turpināja attīstīties alķīmija un parādījās tādi jauni ķīmiķu darbības virzieni kā jatroķīmija jeb ārstnieciskā ķīmija. Viens no ievērojamākajiem farmācijas reformatoriem 16.g.s bija jatroķīmiķis Paracelzs. Paracelza darbībai jatroķīmijas laikmetā bija būtiska loma farmācijas un ķīmijas savstarpējai ciešai attīstībai, kas ar laiku to nodalīja no medicīnas, jo vēlāk aptiekāri pētījumus ķīmijā pieņēma kā savu kompetenci, atstājot ārstus nodarboties ar jautājumiem medicīnā un slimībās, kas lika pamatus vēl lielākai zāļu attīstībai.[9]

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksturojas ar nozīmīgiem atklājumiem organiskajā ķīmijā, kas iekļāva gan atsevišķu ķīmisko vielu izdalīšanu no augiem, gan to sintezēšanu. Tika pētītas un atklātas vairākas ķīmiskās vielas, kuras sastopamas zālēs arī mūsdienās. Ļoti strauji notika alkaloīdu atklāšana, jo tīrā veidā tika iegūti strihnīns, kofeīns un citi savienojumi.[10] Viens no gadsimta lielākajiem atklājumiem tika uzskatīta kokaīna atklāšana.

Pamazām tika izveidoti rūpniecības uzņēmumi straujākai zāļu ražošanai. Vācu farmaceits Heinrihs Emanuels Merks dibināja uzņēmumu Merck & Co, savukārt 1834.gadā aptiekārs Karls Frederiks Vilhelms Leverkuss nodibināja firmu Bayer. 1877. gadā Vācijā tika pieņemts likums par patentiem. [11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Farmācijas likums, I nodaļa, Vispārīgie noteikumi
  2. U. S. Food and drug administration
  3. Shelley Chambers Fox. Pharmaceutics Pharmaceutical Press, 2014. 9.lpp. ISBN 978 0 85711 070 1
  4. Ehlert, Frederick J. Affinity and Efficacy : The Components of Drug-receptor Interactions. 1. — 18 lpp. ISBN 978-9814322560
  5. Loyd V Allen Jr. Remington: An Introduction to Pharmacy. Philadelphia College of Pharmacy. 32. — 37. lpp. ISBN 978 0 85711 104 3
  6. Generic Drugs: Questions and Answers
  7. Šidlovska, V., Mauriņa, B. Farmācija senajos un agrajos viduslaikos. RSU Zāļu formu tehnoloģijas katedra, 2012. 1 — 6 lpp
  8. Šidlovska, V., Mauriņa, B. Viduslaiki. Farmācijas un medicīnas attīstība Rietumeiropa V — XV gadsimtā RSU Zāļu formu tehnoloģijas katedra, 2012. 1. — 3. lpp
  9. Šidlovska, V., Mauriņa, B. Jatroķīmija Eiropā XVI — XVII gadsimtā. RSU Zāļu formu tehnoloģijas katedra, 2012. 1. — 4. lpp
  10. Šidlovska, V., Mauriņa, B. Fitoķīmijas pētījumi un ķīmisko elementu atklāšana. Zāļu vielu organiskās sintēzes pirmsākumi. RSU Zāļu formu tehnoloģijas katedra, 2012. 1. — 2. lpp
  11. Šidlovska, V., Mauriņa, B. Farmācijas attīstība XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā. RSU Zāļu formu tehnoloģijas katedra, 2012. 1. — 2., 7. — 8. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]