Auto Avio Costruzioni 815

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Auto Avio Costruzioni 815
Car Musée Enzo Ferrari 0063.JPG
Ražotājs Auto Avio Costruzioni
Ražošana 1940
Komplektācija Valsts karogs: Itālija Modena, Itālija
Pēctecis Ferrari 125 S
Klase sporta automobilis
Virsbūves tips divvietīga barketa
Dzinējs 1.5 L (1496 cc) SOHC I8

Auto Avio Costruzioni 815 (AAC Tipo 815) bija pirmais automobilis, kuru pilnībā izstrādāja un uztaisīja Enco Ferrāri. Līgumsaistības ar bijušo darba devēju Alfa Romeo neļāva izveidot jebkādu sporta Ferrari auto marku vai nosaukt automobili tā radītāja uzvārdā. Abi 815 piedalījās 1940. gada Brescia Grand Prix sacīkstēs, kur abiem automobiļiem neizdevās finišēt dzinēja problēmu dēļ. Viens no automobiļiem vēlāk tika nodots metāllūžņos, bet otrs pašlaik atrodas auto kolekcijā Itālijā.

Pirmsākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gadā, Ferrāri atstāja vadītāja amatu Alfa Romeo sporta sacīkšu nodaļā Scuderia Ferrari. Līguma punkts ļāva Ferrāri atsākt Scuderia Ferrari darbību tikai pēc četriem gadiem. Ferrāri Modenā nodibināja Auto Avio Costruzioni (AAC), lai Itālijas valdības vajadzībām ražotu lidaparātu rezerves daļas.[1]

1939. gada decembrī, Lotario Rangoni pasūtīja AAC uztaisīt un sagatavot sacīkstēm divus sacīkšu automobiļus. Auto bija paredzēti Rangoni un Alberto Askari, lai piedalītos 1940. gada Brescia Grand Prix sacīkstēs, kas bija sacīkšu sērijas Mille Miglia turpinājums, un norisinājās 1940. gada aprīlī.[1] Automobilis tika nodēvēts par AAC Tipo 815.[2]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

815 izstrādāja bijušie Alfa Romeo inženieri Alberto Masimino, Vitorio Belentāni un Enriko Nardi.[1] Modeļa nosaukums "815" apzīmē, ka automobilim ir astoņu cilindru 1,5 litru dzinējs.[1][2] Šis dzinējs lielākoties ir aizgūts no četru cilindru 1,1 litra dzinēja, kas tika uzstādīts 508 C Balilla 1100 modeļiem.[1][3] Teorētiski, tie bija divi 508C dzinēji, kas bija salikti kopā viens otra galā, tikai tika izmantoti speciāli izveidots alumīnija dzinēja bloks, kuru uztaisīja Fondērija Kalzoni no Boloņas, lai samazinātu dzinēja svaru. Piecu gultņu kloķvārpsta un sadales vārpsta tika izstrādāta AAC, lai iegūtu tradicionālo astoņcilindru rindas dzinēja gāzu sadales shēmu. Dzinējā izmantoja Fiat gāzu sadales mehānismu, cilindru galvas (divas 508C dzinēja galvas vienam 518 dzinējam) un klaņus.[1] Šis dzinējs bija sava laika augstākās tehnoloģijas ar vienu dzinēja augšā izvietotu sadales vārpstu, diviem vārstiem uz cilindru un daļēju sausā kartera eļļošanas sistēmu.[3] Četri Weber 30DR2 karburatori[1][3] sasniedza maksimālo jaudu 75 Zs (56kW) pie 5500 apgriezieniem minūtē.[1]

815 izmantoja Fiat četru pārnesumu transmisiju, tikai Fiat veidotos pārnesumus aizstāja ar AAC ražotajiem.[1] Transmisija bija integrēta dzinēja blokā.[3] Automobilim bija neatkarīgā Duboneta piekare ar iebūvētiem amortizatoriem priekšā, bet aizmugurē puseliptiskas lokšņu atsperes un hidrauliskie amortizatori.[1]

Virsbūves darbus veica Carrozzeria Touring izmantojot Itallumag 35, alumīnija magnēzija sakausējumu.[1] Virsbūve ir veidota garenā, plūdenā formā kopā ar riteņu spārniem.[3] Virsbūves svars ir 54 kg.[1] Automobiļa kopējais svars ir 625 kg un maksimālais ātrums gandrīz 170 km/h.[3]

AAC Tipo 815 Panzano pilī 2009. gadā

1940. gada Brescia Grand Prix sacīkstes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divi 815, ar numuriem 020 un 021, tika pieteikti un piedalījās 1940. gada Brescia Grand Prix sacīkstēs, kur bija jānobrauc deviņi ielu trases apļi ar kopējo garumu 166 km. Rangoni un Nardi brauca ar 020 numuru, bet Askari un Džuzepe Minozi ar 021 numuru. 1500 cm3 klasē pirmajā aplī vadībā izvirzījās Askari vadītais automobilis, bet uzreiz pēc izstājās no sacīkstēm, iemesls bija problēmas ar vārstiem. Pēc Askari izstāšanās Rangoni izvirzījās vadībā un uzstādīja savā klasē labākā apļa rekordu, tomēr jau pēc septiņiem apļiem viņš arī izstājās, jo automobilim bija dzinēja problēmas.[1]

No Fiat aizgūtais un pārtaisītais AAC Tipo 815 dzinējs.

Pēc Otrā pasaules kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lotario Rangoni nomira Otrā pasaules kara laikā un viņa brālis, Rolando, automobili ar numuru 020 paņēma sev. Automobilis 1958. gada tika nodots metāllūžņos.[1][3]

Askari vadītais automobilis ar numuru 021, tika pārdots sacīkšu braucējam Enriko Beltračīni,[1][3] kurš ar šo automobili piedalījās sacīkstēs 1947. gadā.[1] Vēlāk viņš automobili pārdeva muzejam un atpirka to atpakaļ, vēlāk Beltračīni to pārdeva Mario Rigīni.[1] 2006. gadā Tipo 815 ar numuru 021, joprojām bija Rigīni automobiļu kolekcijā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 Hill, Phil (January 1992). Bryant, Thos. L. red. "Salon: The First Ferrari". Road & Track (Newport Beach, CA USA: Hachette Magazines) 43 (5): 96–99.
  2. 2,0 2,1 Yates, Brock. Enzo Ferrari: The Man, the Cars, the Races. Doubleday, 1991. ISBN 0-385-26319-8.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 Ascerbi, Leonardo. Ferrari: A Complete Guide to All Models. Motorbooks, 2006. ISBN 0-7603-2550-2.