Pāriet uz saturu

Babilonijas trimda

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Bābeles trimda)

Babilonas trimda, Babilonijas trimda (arī Bābeles gūsts) attiecas uz senebreju deportāciju no senās Jūdejas karalistes uz Babiloniju 6. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Senā Jūdejas karaliste pastāvēja no aptuveni 930. gada p.m.ē - 586. gadam p.m.ē. Tā izveidojās pēc tam, kad pēc valdnieka Zālamana nāves viņa mantinieka neprasmīgās valdīšanas dēļ sadalījās senā Izraēlas karaliste. Jūdas cilts savulaik bija izvēlējusies Dāvidu par valdnieku un viņa dinastija turpināja valdīt arī Jūdejas karalistē.

Jūdejas karalisti 586. gadā p.m.ē Nebukadnecara II vadībā iekaroja babilonieši. Tika nopostīts Jeruzalemes templis un sabiedrības redzamākie pārstāvju deportēti uz Babiloniju. Pēc tam kad Persijas impērija sagrāva Babiloniju, tās valdnieks Kīrs II 539. gadā p.m.ē. deva atļauju ebrejiem atgriezties savā senču zemē. Bībelē aprakstīts, ka atgriezties izvēlējušies 40 000 ebreju, bet daļa palika Babilonijā.

Pēc Kīra II atļaujas saņemšanas, Ezras vadībā 40 000 - 120 000 ebreju atgriezās savā senču zemē. Jau pirms Jūdas karalistes sagrāves Asīrija bija iekarojusi Izraēlas karalisti un tās iedzīvotājus aizvedusi trimdā. Šo desmit cilšu liktenis nav zināms. Tāpēc Ezras vadītie ebreji faktiski bija pēdējie no sākotnējo divpadsmit cilšu ebrejiem.

Kad viņi atgriezās Apsolītajā zemē, tur viņi saskārās ar samariešiem, kas piekopa līdzīgu reliģiju. Bībele samariešus apraksta kā svešiniekus, kurus iekarotajā zemē nomitinājuši Asīrijas valdnieki. Teoriju par viņu izcelsmi ir daudz. Iespējams, ka tie vienkārši bija ebreji, kuriem bija laimējies izglābties no deportācijām.

Trimdas nozīme ebreju tautas vēsturē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Babilonas trimda un tai sekojošā atgriešanās Izraēlā tiek uzskatīti par vienu no svarīgākajiem notikumiem ebreju un Dieva attiecībās. Ebreji jau reiz tika izglābti no Ēģiptes verdzības un ievesti Apsolītajā zemē. Babiloniešu iekarojumi, Zālamana tempļa nopostīšana, trimda un tai sekojošās atgriešanās tiek uztverts kā Dieva sods. Taču pēc soda Dievs atkal ļauj ebrejiem atgriezties Apsolītajā zemē.

Pēc abu karaļvalstu iekarošanas un iedzīvotāju deportācijām beidza pastāvēt senais izraēļu dalījums divpadsmit ciltīs. Trimda arī uzskatāma par ebreju diasporas sākumu, jo pēc tās aizvien lielāks ebreju skaits dzīvoja ārpus Apsolītās zemes robežām.