Bārda ir uz vaigiem, zoda, kakla un virs augšlūpas augoši mati. Bārdas mati ir biezāki un cietāki, kā arī parasti īsāki nekā galvas mati. Vīriešiem bārda sāk augt pēc pubertātes, bet sievietēm pēc noteiktiem apstākļiem sejas apmatojums parādās pēc dzimummaiņas. Pārsvarā sejas apmatojums ir saistāms ar vīriešu dzimumu un pieskaitāma sekundārām dzimumpazīmēm. Bārdas augšanu nosaka androgēnais testosterons. Zinātnes nozare par bārdu ir pogonoloģija (pogonology).
Vēstures gaitā vīrietim ar sejas apmatojumu ir piedēvētas dažādas īpašības — dzīves gudrība, briedums, vīrišķība, augstāks sabiedriskais stāvoklis vai tieši pretēji — netīrība, pretīgums vai dīvaina nosliece.
Bārdām vēsturiski bijis liels prestižs latviešu sabiedrībā. Garlībs Merķelis savā 1799. gadā izdotajā darbā „Vidzemes senatne” uzsvēra bārdas nozīmi jau 12. gadsimta latviešu vidū, kuri „audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru. Tik tos, kuŗus gribēja sodīt, kuŗus gribēja noteikt par negodīgiem, tos viņi apcirpa; un tad tas tāds nedrīkstēja rādīties viņu sapulcēs: tāds tika saukts par sakropļotu”.[1] Par to liecina arī latviešiem daudzie ar bārdu saistītie uzvārdi — Bārda, Bārdiņš, Baltbārdis, Bezbārdis, Biezbārda, Biezbārdis, Brūzbārds, Bukbārdis, Greizbārdis, Lielbārdis, Linbārdis, Līkbārdis, Melbārdis, Melnbārdis, Mežabārdis, Misiņbārdis, Platbārdis, Rudbārdis, Sarkanbārdis, Sirmbārdis, Stakelbārdis, Svinabārdis, Zilbārdis.
Romas impērijā noskūta seja bija civilizācijas pazīme, kas atšķīra romieti no necivilizētas būtnes.
Barbadosas sala burtiskā tulkojumā nozīmē "bārdainā".
Kubiešu nemiernieki pretēji Fulgencio Batistas Saldivara režīmam ar galveno nemiernieku vadoni Fidelu Kastro Rusu bija pazīstami kā barbudos — bārdainie.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bārda.
