Fidels Kastro

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fidels Kastro
Fidel Castro
Fidel Castro.jpg
Fidels Kastro 2003. gadā
Kubas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs
Amatā
1965. gada 3. oktobris — 2011. gada 19. aprīlis
Priekštecis -
Pēctecis Rauls Kastro
Kubas prezidents
Amatā
1976. gada 2. decembris — 2008. gada 24. februāris
Priekštecis Osvaldo Dortikoss Torrado
Pēctecis Rauls Kastro

Dzimšanas dati 1926. gada 13. augustā
Birana, Kuba
Miršanas dati 2016. gada 25. novembrī (90 gadu vecumā)
Havana, Kuba
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e)
  • Mirta Diasa-Balarta (1948–1955, šķīrušies)
  • Dalja Soto del Valle (1980–2016, līdz Kastro nāvei)
Bērni 9 bērni
Profesija jurists
Augstskola Havanas universitāte
Paraksts Fidel Castro Signature.svg

Fidels Alehandro Kastro Russ (spāņu: Fidel Alejandro Castro Ruz (Speaker Icon.svg audio); dzimis 1926. gada 13. augustā Biranā, Kubā, miris 2016. gada 25. novembrī[1]) bija kubiešu komunists, revolucionārs. Kastro vadīja Kubu no 1959. gada, kad 26. jūlija kustība gāza Fulhensio Batistas valdību un padarīja Kubu par pirmo sociālistisko valsti Rietumu puslodē līdz 2008. gadam, kad viņš valsts vadību nodeva savam brālim Raulam Kastro.

Dzīves sākuma posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastro piedzima bagāta fermera ģimenē. Tēvs bija emigrējis uz Kubu no Galisijas, no Spānijas ziemeļrietumiem, un guvis labus ienākumus no cukurniedru audzēšanas Kubas austrumu provincē. Tēva pirmajai laulībai izirstot, viņš sāka dzīvot kopā ar savas mājsaimniecības kalponi, arī spāņu izcelsmes. Fidels piedzima kā ārlaulības dēls, bet vēlāk vecāki apprecējās. Pavisam ģimenē piedzima septiņi bērni.

Sešu gadu vecumā Fidelu nosūtīja pie skolotāja uz Santjago de Kuba pilsētu. Astoņu gadu vecumā viņu kristīja Romas katoļticībā un nosūtīja uz internātskolu. Sakarā ar sliktu uzvedību Fidelu aizsūtīja uz jezuītu pārvaldītu privātskolu. Vēlāk Fidelu aizsūtīja uz prestižāku jezuītu skolu Havanā. Tur viņa sekmes nebija izcilas, bet viņš sāka interesēties par vēsturi, ģeogrāfiju, debatēšanas prasmēm, nodarbojās ar sportu.

Politiskās aktivitātes studiju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gadā Kastro uzsāka tieslietu studijas Havanas Universitātē. Viņš iesaistījās studentu politiskajās aktivitātēs, aizrāvās ar antiimperiālisma idejām, kritizēja ASV militārās akcijas Karību reģionā. 1946. gadā Kastro uzstājās ar publisku runu, kritizējot Kubas prezidenta Ramona Grau Sanmartina valdības korupciju un vardarbību. Kastro runa tika aprakstīta vairāku laikrakstu pirmajās lappusēs.

1947. gadā Kastro pievienojās kreisajai Kubas Tautas partijai Partido Ortodoxo, kas pauda sociālā taisnīguma un politiskās brīvības idejas. Partija vēlēšanās zaudēja, tomēr Kastro turpināja iesaistīties studentu aktivitātēs. Kastro saņēma nāves draudus, bet viņš tiem nepakļāvās un neatstāja universitāti. Tā vietā viņš sāka nēsāt ieroci, kā arī pulcināja ap sevi apbruņotus biedrus.

1948. gada aprīlī Kastro kopā ar Kubas studentu grupu apmeklēja Bogotu Kolumbijā, kur norisinājās vēsturiski notikumi - tika nogalināts Kolumbijas Liberālās partijas vadītājs, kas izraisīja plašus nemierus. Kastro iesaistījās Liberālās partijas pusē, palīdzot nozagt ieročus policijas iecirknī. Pēc atgriešanās Kubā, Kastro piedalījās protestos pret valdības lēmumu pacelt autobusa biļešu cenas. 1940. gadu beigās Kastro uzskati kļuva arvien kreisāki, ietekmējoties no marksisma-ļeņinisma idejām.

1948. gadā Kastro apprecējās ar studenti Mirtu Diasu-Balartu, kas nāca no bagātas ģimenes. Lai gan laulību neatbalstīja ne Kastro, ne Mirtas ģimene, tomēr Mirtas tēvs pārim iedeva naudu trīs mēnešu kāzu ceļojumam uz Ņujorku. 1949. gada septembrī Kastro piedzima dēls, un viņi pārcēlās uz plašāku dzīvokli Havanā.

Kastro turpināja iesaistīties politiskās aktivitātēs, uzstājās pret valdības slepeno vienošanos ar bandu vadītājiem par nemieru apspiešanu universitātē. Tas pievērsa bandu uzmanību Kastro, un viņam nācās slēpties sākumā uz laukiem, bet tad izbraukt uz ASV. Kad Kastro pēc vairākām nedēļām atgriezās Havanā, viņš koncentrējās uz mācībās un pabeidza universitāti 1950. gada septembrī kā tieslietu doktors.

Darbs tieslietu jomā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kasto uzsāka darboties juridiskā uzņēmumā, aizstāvot nabadzīgo iedzīvotāju intereses, bet šis darbs viņam nedeva nekādu finansiālu atbalstu. Vienlaicīgi Kastro turpināja darboties partijā Partido Ortodoxo. Pēc tās līdera (Eduardo Chibás) politiski motivētās pašnāvības 1951. gadā, Kastro gribēja turpināt viņa darbu, piedalīties 1952. gada jūnijā Kongresa vēlēšanās, bet neguva vecāko partijas biedru atbalstu, kas baidījās no Kastro radikālās reputācijas. Tomēr Kastro tika atbalstīts kā kandidāts uz Pārstāvju palātu un piedalījās vēlēšanu kampaņā. Kampaņas laikā viņš tikās ar ģenerāli Fulhensio Batistu, bijušo Kubas prezidentu, kas bija atgriezies politikā. Lai arī gan Kastro, gan Batista bija opozīcijā pret valdošo prezidentu Karlosu Prio Sokarasu, tomēr viņi savstarpēji nesadarbojās. Nesagaidot vēlēšanas, 1952. gada 10. martā Batista sarīkoja militāru apvērsumu un pārņēma varu Kubā. Tāpat kā daudzi citi, Kastro to uzskatīja par diktatūru. Batistas valdība cieši sadarbojās ar Kubas bagātniekiem un ASV, sarāva saites ar PSRS, apspieda arodbiedrības un vajāja Kubas sociālistu grupas. Šai laikā Kastro nebaidījās kritizēt Batistas režīmu un ASV biznesa un politisko interešu realizēšanu Kubā. Kastro ierosināja vairākas juridiskas lietas pret valdību, bet nesekmīgi. Tas lika Kastro apsvērt alternatīvas cīņas metodes pret režīmu.

Kastro darbība Kubas revolūcijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukums Monkadas barakām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastro izveidoja grupu, kas nodarbojās ar pagrīdes laikraksta publicēšanu un pret Batistu noskaņotu nemiernieku apbruņošanu un apmācīšanu. Sākot ar 1952. gada jūliju gada laikā tika savervēti ap 1200 cilvēku, pārsvarā no Havanas trūcīgajiem rajoniem. Lai arī būdams revolucionārā sociālisma pārstāvis, Kastro izvairījās veidot savienību ar komunistiem, lai neizraisītu mēreno spēku novēršanos, un uzturēja kontaktus tikai ar atsevišķiem komunistu partijas biedriem, kā piemēram, savu brāli Raulu. Kastro vāca ieročus, lai uzbruktu Monkadas barakām pie Santjago de Kuba pilsētas Orjentes provincē, kur bija izvietots militārais garnizons. Bija plānots, ka Kastro kaujinieki pārģērbsies militārās formās, ieradīsies bāzē un pārņems kontroli. Iegūstot jaunus ieročus, Kastro cerēja uz nabadzīgo cukurniedru plantāciju strādnieku atbalstu un revolūcijas izplatīšanos Orjentes provincē. Kastro plāns atdarināja 19. gadsimta Kubas neatkarības cīnītājus, kas uzbruka spāņu kazarmām Hosē Martī vadībā.

Kastro uzbrukumam Monkadas barakām sapulcināja 165 kaujiniekus, dodot tiem rīkojumu lietot ieročus tikai bruņotas pretestības gadījumā. Uzbrukumu 1953. gada 26. jūlijā vadīja Kastro un viņa brālis Rauls. Uzbrukums cieta neveiksmi - dažas automašīnas, ar ko bija paredzēts vest kaujiniekus, nemaz nesasniedza barakas, bet pārējiem kaujiniekiem sasniedzot barakas, atskanēja trauksmes signāls un sākās apšaude. Vairāki kaujinieki tika nošauti pie barakām, citi tika sagūstīti un nošauti bez tiesas. Pārējie tika sagūstīti vēlāk un tiesāti, tai skaitā arī Kastro. Viņš uzstājās kā advokāts pats sev un noraidīja pret kaujiniekiem celto apsūdzību par sacelšanos pret "konstitucionālo valsts varu", jo sacelšanās bija vērsta pret Batistu, kas bija ieguvis varu nekonstitucionālā ceļā. Tiesas procesā atklājās, ka armija pielietojusi spīdzināšanu. Lai armija netiktu vēl vairāk apsūdzēta, Kastro tika atturēts no liecību sniegšanas, paziņojot, ka viņš ir slims. Process beidzās 5. oktobrī ar lielākās apsūdzēto daļas attaisnošanu, bet 55 apsūdzētiem tika piespriesti sodi no 7 mēnešiem līdz 13 gadiem cietumā. Kastro spriedums tika pasludināts 16. oktobrī - 15 gadi cietumā. Kastro tiesā teica runu, kas pazīstama ar nosaukumu "Vēsture mani attaisnos" (La historia me absolverá). Kastro brālis Rauls tika notiesāts uz 13 gadiem.

Ieslodzījuma laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastro arestā pēc 1953. gada jūlija uzbrukuma Monkadas barakām

Ieslodzīts cietumā kopā ar 25 biedriem, Kastro organizēja grupu 26. jūlija kustība, nosauktu par godu uzbrukuma datuman Monkadas barakām. Kastro rīkoja skolu cietuma biedriem, kopā lasīja un apsprieda gan ievērojamu rakstnieku literārus darbus, gan Marksa un Ļeņina rakstus. Atrodoties cietumā, pa radio Kastro uzzināja, ka viņa sieva Mirta iekārtojusies darbā Iekšlietu ministrijā. Tas Kastro dziļi aizskāra. Abi iesniedza šķiršanās pieprasījumu. Īpaši Kastro pārdzīvoja, ka viņa dēls tiks audzināts buržuāzistiskā vidē.

1954. gadā Batista sarīkoja vēlēšanas bez nopietnas alternatīvas. Daži politiķi ierosināja amnestēt par uzbrukumu Monkadas barakām notiesātos, lai uzlabotu varas publicitāti. Batista neiebilda, jo viņš domāja, ka Kastro vairs nav bīstams, un 1955. gada 15. maijā ieslodzītos atbrīvoja. Pēc atbrīvošanas Kastro uzstājās ar runām, deva intervijas, organizēja 26. jūlija kustības darbu. Bet drīz varmācīgas demonstrācijas izsauca varas vēršanos pret opozīciju, un Kastro kopā ar savu brāli Raulu atstāja Kubu, lai netiktu arestēti. Brāļi Kastro kopā ar dažiem biedriem devās uz Meksiku, kur sastapās ar Če Gevaru un apguva partizānu kara prasmes. Kastro centās savākt līdzekļus, apmeklējot bagātus atbalstītājus ASV, kā arī uzturēja sakarus ar 26. jūlija kustību.

Partizānu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gada novembrī Kastro organizēja partizānu iebrukumu Kubā. Tika iegādāta jahta Granma, un Kastro kopā ar 81 bruņotiem kaujiniekiem devās ceļā uz Kubu. Ierašanās Kubā bija plānota 30. novembrī, kad bija paredzēta bruņota sacelšanās, bet jahta nebija spējīga laikā veikt ceļu un Kastro kaujinieki ieradās divas dienas vēlāk, un sacelšanās neguva panākumus.

Rauls Kastro (pa kreisi) un Če Gevara kalnos uz dienvidiem no Havanas Kubas revolūcijas laikā, 1958. gadā

Kastro kaujinieki izcēlās krastā 1956. gada 2. decembrī un devās uz Sjerra-Maestras kalnu masīvu Kubas dienvidaustrumos. Viņiem vairākas reizes uzbruka Batistas karavīri. Paredzētajā partizānu bāzes vietā nonāca tikai 19 kaujinieku, starp tiem brāļi Kastro, Če Gevara un Kamilo Sjenfuegoss (Camilo Cienfuegos). Viņi uzbruka nelieliem armijas posteņiem, lai iegūtu ieročus. Pamazām viņiem sāka pievienoties brīvprātīgie atbalstītāji un 1957. gada jūlijā vienībā jau bija ap 200 kaujinieku. Pret Batista valdību vērstas grupas darbojās visā Kubā, veicot spridzināšanas un sabotāžu, uz ko valdība atbildēja ar masu arestiem, spīdzināšanām un ārpustiesas nāves sodiem. 1957. gadā Kastro tikās ar partijas Partido Ortodoxo vadītājiem un sastādīja kopēju manifestu (Sierra Maestra Manifesto), kurā prasīja, lai tiktu nodibināta pagaidu civilā valdība, kas ieviestu mērenu agrāro reformu un industrializāciju, kā arī organizētu lasītprasmes kampaņu, pirms izsludināt daudzpartiju vēlēšanas. Kastro kontaktējās ar ārzemju mēdijiem, lai izplatītu šīs prasības. Viņš kļuva slavens pēc intervijas The New York Times žurnālistam.

1958. gada pavasarī kaujinieki kontrolēja jau visu Sjerra-Maestras reģionu. Neskatoties uz lielo pārspēku, Batistas armijai nebija pieredzes partizānu karā. Kastro kaujinieki atsita viņu uzbrukumus un ieņēma jaunas teritorijas. Viņiem bija tautas atbalsts, dažkārt viņu pusē pat pārbēga Batistas karavīri. Jūtot kubiešu noskaņojumu pret Batistu, ASV pārtrauca ieroču piegādes un atbalstu Batistam. Solot nodot Batistu tiesai par kara noziegumiem, Batistas armijas ģenerālis Kantiljo (Eulogio Cantillo ) noslēdza slepenu pamieru ar Kastro. Tomēr Batista tika brīdināts un 1958. gada 31. decembrī paspēja aizbēgt no Kubas, līdzi paņemot 300 miljonus dolāru. Havanā Kantiljo par valsts prezidentu pasludināja Augstākās tiesas tiesnesi Karlosu Manuelu Pjetru, kas sāka veidot valdību. Kastro bija saniknots, pārtrauca pamieru un lika sev lojāliem virsniekiem arestēt ģenerāli Kantiljo. Paredzot tautas reakciju uz Batistas krišanu, Kastro pavēlēja 26. jūlija kustībai novērst laupīšanu un vandālismu.

Kastro (pa labi) kopā ar Kamilo Sjenfuegosu, ierodoties Havanā 1959. gada 8. janvārī

1959. gada 2. janvārī Havanā iesoļoja Če Gevaras un Kamilo Sjenfuegosa vienības, bet Kastro vienība ienāca Santjago de Kuba, kur viņš uzstājās ar runu par Kubas neatkarības kariem. Ceļā uz Havanu Kastro visur tika sagaidīts ar tautas atbalstu.

Darbība Kubas vadībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1959. gada 16. februārī Kastro kļuva par Kubas premjerministru (1959-1976), bet pēc tam par Kubas prezidentu (1976-2008).

Kastro bija pretrunīgi vērtēts politiķis. Daži viņu uzskatīja par likumīgu un populāru valsts vadītāju, taču citi — par diktatoru. 2008. gada 19. februārī tika oficiāli paziņots, ka Kastro aiziet no Kubas prezidenta amata veselības stāvokļa dēļ[2]. 24. februārī viņu šajā amatā nomainīja viņa brālis Rauls Kastro[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]