Bēgļi

Bēglis vispārīgā nozīmē ir jebkura persona, kas pamet savu mītnes zemi, bēgot no vajāšanas, kara u.c. ārkārtēju iemeslu dēļ. Savukārt juridiski bēglis ir persona, kurai ir piešķirts bēgļa statuss atbilstoši Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļa statusu. Primāri tās ir personas, kurām ir pamatotas bailes no vajāšanas viņu rases, reliģijas, tautības, piederības pie konkrētas sociālās grupas vai politisko uzskatu paušanas dēļ.

Cilvēki pamet savu dzimteni ekonomisko apstākļu spiesti, kā arī bēgot no kara vai pilsoņu kara. Bēgšanas iemesls var būt arī vides un dabas katastrofas. Šādas pārceļošanas nav nekas jauns. No vēstures zināma lielā tautu staigāšana ap mūsu ēras 350. gadu, ebreju un mauru padzīšana no Spānijas 1492. gadā, eiropiešu izceļošana uz ASV 19. gadsimtā. Bet tikai 20. gadsimtā bēgļu skaits pieauga līdz vairākiem miljoniem. Viņu skaita pieaugumu veicināja ne tikai kara bēgļi abos pasaules karos. Pēc Otrā pasaules kara beigām starp valstīm atkal izcēlās jauni vardarbīgi konflikti. Visvairāk tajos cieta Tuvo Austrumu un Āfrikas reģiona iedzīvotāji, kas kļuva par pilsoņu kara bēgļiem. Iebraucēji bieži vien ir ekonomiskie bēgļi, jo posta dēļ neatraduši darbu savā zemē, spiesti to meklēt citā valstī. Apzīmējums nabadzības bēgļi šiem cilvēkiem atbilstu labāk. Lielākais ir ekoloģisko bēgļu skaits — 10 miljoni cilvēku gadā. Migrāciju rada dabas izraisītās katastrofas, piemēram, tie var būt plūdi Dienvidāzijā, tuksnešu izplešanās Āfrikā vai nepiemērotu saimniekošanas metožu izraisītas katastrofas. ANO bēgļu komisariāts rūpējas arī par cilvēkiem, kas savā valstī bēg no konfliktiem un pilsoņu kara. Šiem migrantiem tiek sarūpēta pārtika, dzeramais ūdens, medikamenti un pajumte.

Bēgļu skaits

Pasaulē iekšzemes bēgļu skaits sasniedz 5,3 miljonus, no tiem 1,2 miljoni ir Afganistānā, 720 000 — Kolumbijā, 563 000 — Šrilankā un 573 000 — Azerbaidžānā. 2002. gadā 1 miljons cilvēku gaidīja, līdz tiks izskatīts viņu iesniegums par patvēruma meklētāja statusa piešķiršanu. Vairums patvēruma meklētāju ir dzīvojuši attīstības valstīs. Viņi uzskata, ka dzimtenē tiek politiski vajāti.

Patvēruma meklētāji

Patvēruma meklētājs ir cilvēks, kas savā dzimtenē tiek vajāts politisku, reliģisku vai etnisku iemeslu dēļ un meklē patvērumu citā zemē. Vairums pieteikumu par patvēruma piešķiršanu tiek noraidīti, piemēram, Vācijā apmēram 95%. Bet ne visi pieteikumu iesniedzēji tiek nosūtīti atpakaļ uz dzimteni. Vienā daļā no pieteikumiem izteikta vēlme iegūt tā saukto "neilgo patvērumu" atbilstoši Ženēvas konvencijai. ES ir vienojusies par to, ka patvēruma meklētājs, visvēlākais, gadu pēc pieteikuma iesniegšanas var saņemt pastāvīgu darbu.