Berta Karlika

Berta Karlika Berta Karlik Personīgā informācija Dzimusi 1904. gada 24. janvārī Vīne, Austroungārija Mirusi 1990. gada 4. februārī (86 gadi) Vīne, Austrija Pilsonība Austrija

Zinātniskā darbība Zinātne fizika Alma mater Vīnes Universitāte Sasniegumi, atklājumi astata atklāšana dabiskās sabrukšanas procesu produktos Apbalvojumi Haitingera balva ķīmijā (1947) Vilhelma Eksnera medaļa (1954)

Berta Karlika (vācu: Berta Karlik; dzimusi 1904. gada 24. janvārī, mirusi 1990. gada 4. februārī) bija austriešu fiziķe, pirmā sieviete, kas kļuva par Vīnes Universitātes profesori. Atklājusi 85. ķīmisko elementu astatu dabiskās sabrukšanas procesu produktos.

Biogrāfija

Berta Karlika dzimusi 1904. gadā Vīnē, Austroungārijā. Sākumizglītību apguvusi mājās, iemācījusies franču, angļu un nīderlandiešu valodu, kā arī klavierspēli. No 1919. līdz 1923. gadam mācījusies ģimnāzijā, pēc tam 1927. gadā pabeigusi Vīnes Universitāti (specialitātē fizika un matemātika).

Mācoties universitātē, iesaistījās zviedru fiziķa Hansa Petersona pētnieku grupā Rādija institūtā, strādāja ar scintilāciju skaitītāju. Pēc tam Karlika saņēma stipendiju mācībām no Starptautiskās federācijas sievietēm ar augstāko izglītību. Pēc zinātniskā grāda iegūšanas fizikā strādāja ģimnāzijā, kurā agrāk pati bija mācījusies.

Zinātniskā darbība

1930. gadā Karlika sāka strādāt Viljama Henrija Brega vadītajā laboratorijā Londonā. Veica pētījumus kristalogrāfijā, izmantojot rentgendifraktometrijas metodes. Kopā ar vēl divām kolēģēm izveidoja sieviešu kristalogrāfijas zinātnieču grupu. Karlika apmeklēja Marijas Sklodovskas-Kirī Rādija institūtu Parīzē. Vēlāk savas dzīves laikā Karlika uzturēja zinātniskos sakarus un sarakstījās ar vairākām zinātniecēm sievietēm, tai skaitā ar pazīstamo austriešu fiziķi Līzi Meitneri.

1931. gadā Karlika sāka strādāt Rādija pētniecības institūtā Vīnē (Institut für Radiumforschung). No 1937. gada viņai tika atļauts lasīt lekcijas. Pamazām viņas karjera institūtā attīstījās.

Vienlaicīgi ar darbu institūtā Karlika pievienojās jūras ūdens pētniecības grupai, ko vadīja Hanss Petersons. Viņa nodarbojās ar jūras ūdens urāna piesārņojuma bioloģiskajiem jautājumiem.

Otrā pasaules kara laikā Karlika veica savus nozīmīgākos atklājumus. Viņa atrada 1940. gadā atklātā 85. ķīmiskā elementa astata klātbūtni dabiskās sabrukšanas procesu produktos. Par savu atklājumu Karlika 1947. gadā saņēma Austrijas Zinātņu akadēmijas dibināto Haitingera balvu ķīmijā. 1954. gadā Karlika tika apbalvota ar Vilhelma Eksnera medaļu.

1945. gadā Karlika kļuva par Vīnes Rādija pētniecības institūta pagaidu direktori, bet no 1947. gada — par direktori. Šajā amatā viņa nostrādāja līdz 1974. gadam. 1950. gadā Karlika tika apstiprināta par Vīnes Universitātes asociēto profesori, bet 1956. gadā kļuva par pirmo sievieti Vīnes Universitātē, kas ieguvusi profesora vietu (ordentliche Professur). 1974. gadā Karlika devās pensijā, tomēr turpināja strādāt institūtā līdz savai nāvei 1990. gadā.