Betpakdala

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Betpakdala
Betpakdala
Betpakdalas ainava Balhaša tuvumā
Kontinents Āzija
Valstis Karogs: Kazahstāna Kazahstāna
Garums 500 km
Platums 170 km
Platība 75 000 km2
Augstākais kalns Žambila kalns (972 m)
Augstums 300—350 m
Koordinātas 46°02′N 70°12′E / 46.033°N 70.200°E / 46.033; 70.200Koordinātas: 46°02′N 70°12′E / 46.033°N 70.200°E / 46.033; 70.200
Betpakdala (Kazahstāna)
Betpakdala
Betpakdala
Betpakdala Vikikrātuvē

Betpakdala (kazahu: Бетпақдала) jeb Ziemeļu Bada stepe (krievu: Сeверная Голодная степь, Severnaya Golodnaja Step) ir tuksnesis Kazahstānas dienviddaļā, Žambilas, Karaghandi un Turkestānas apgabalos. Fizioģeogrāfiski atrodas rietumos no Balhaša ezera, austrumos no Sarisu upes lejteces un dienvidrietumos no Šu upes lejteces, ziemeļos robežojoties ar Kazahu pauguraini.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuksnesis ir lēzens, viegli nolaidens un viļņots līdzenums, kura absolūtais augstums svārstās no 300 līdz 350 metriem ar slīpumu lejup uz dienvidrietumiem. Visaugstākais punkts ir dienvidaustrumos, kur Želtau augstienē Žambila kalns sasniedz 974 m augstumu.[1] Teritorija ir praktiski neapdzīvota.[2]

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Devona periodā lielu daļu teritorijas noklāja izvirdumu magmatiskie ieži. Pēc vulkāniskā perioda beigām vēlajā devonā pār tiem sāka uzkrāties nogulumieži.[3]

Betpakdalas rietumu daļa sastāv no klinšainiem mezozoja iežiem un horizontāli slāņainiem paleogēna sadrupinātiem iežiem (smiltīm, smilšakmeņa, māla un oļiem). Kalnainā austrumu reģiona struktūra ir Kazahu pauguraines Kaledonijas krokojuma turpinājums, un to veido vēlā paleozoja nogulumu, magmatisko un metamorfo iežu komplekss. Neraugoties uz sausumu, tuksnesī ir daudz seklu, bieži sāļu ezeru. Pazemes ūdeņi atrodas 2 līdz 30 m dziļumā, izplūdes vietās tie ir bagātīgi.[1] Dominējošās augsnes ir brūnās un pelēkbrūnās tuksneša solončaku un soloncu. Betpakdalas rietumu reģions ir mālains tuksnesis; ieplakās takiri — izžuvušas ūdenstilpes ar saplaisājušu dibenu, un solončaki. Austrumos mālainais tuksnesis pāriet akmeņainā tuksnesī, ar gravām un slēgtām beznoteces ielejām.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats ir krasi kontinentāls. Gada nokrišņu daudzums ir no 100 līdz 150 mm, no kuriem tikai 15% ir vasarā. Vasaras attiecīgi ir sausas un karstas; ziemas ir aukstas ar nelielu sniega kārtu, ne vairāk kā 15 cm. Vidējā temperatūra janvārī svārstās no -12 °C līdz -14 °C, bet jūlijā — no 24 °C līdz 26 °C.[1]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavasaros un rudeņos, kad Betpakdalā sastopama zaļa zāle, to izmanto ganībām gan mājlopi, gan savvaļas dzīvnieki. Šurp zaļās zāles periodā migrē viena no lielākajām pasaules antilopju saigu populācijām, lai gan 2015. gada maijā notika epizootiska, visticamāk, pasterelozes epidēmija,[4] kurā mira vairāk nekā 120 000 saigu — kas bija vairāk nekā trešdaļa pasaules populācijas un četras piektdaļas visu Bekpakdalas saigu.[5] Tomēr šādas epidēmijas ir biežas Bekpakdalā un saigu populācija pēc tām līdz šim veiksmīgi atjaunojusies.[6] Saigām Betpakdalā izveidots 25 000 km² liels zooloģiskais liegums.[7] Tuksnesī pie Askazansora solončaka veikti paleontoloģiski izrakumi, atklājot neogēna faunas atliekas.[8]

Pie Sarisu un Šu upju gultnēm aug saksaulu meži un krūmāji.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gar tuksneša malām ziemeļu—dienvidu virzienā ved divi ceļi, A17 Žezkazghana — Kizilorda un M36 Karaghandi — Almati, kā arī dzelzceļš no Karaghandi uz Šu (abi pēdējie gar Balhaša krastu).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]