Paleogēns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Paleogēns
65.5 – 23.03 miljoni gadu
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 26 % apjoma
(130% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 500 ppm
(2 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 18 °C
(4 °C virs mūsdienu līmeņa)

Paleogēns ir kainozoja ēras pirmais periods, kas ilga 42 miljonus gadu (no 65,5 ± 0,3 līdz 23,03 ± 0,05 miljonu gadu pirms mūsdienām). Nogulumiežu komplekss, kurš atbilst šim laika posmam, tiek saukts par paleogēna sistēmu. Senāk paleogēns un neogēns tika apvienoti vienā — terciāra periodā. Paleogēns tiek dalīts 3 epohās: paleocēnā (10,0 mlj. gadu), eocēnā (22,1 mlj. gadu) un oligocēnā (10,9 mlj. gadu), kuri savukārt tiek sadalīti dažādos laikmetos.

Periods ir nozīmīgs ar zīdītāju attīstību no mazām formām līdz daudzveidīgu dzīvnieku lielām grupām, sākot ar krīta—terciāra masveida izmiršanu, kas iezīmēja iepriekšējā krīta perioda beigas.

Paleogēna sistēmas dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleogēna sistēmu iedala 3 nodaļās un 9 stāvos:

Periods (sistēma) Epoha (nodalījums) Laikmets (stāvs)
Paleogēna periods
(65,5 ± 0,3 — 23,03 ± 0,05 Ma)
Oligocēns
(33,9 — 23,03 Ma)
Hattu (28,4 — 23,03 Ma)
Rūpela (33,9 — 28,4 Ma)
Eocēns
(55,8 — 33,9 Ma)
Priabonas (37,2 — 33,9 Ma)
Bārtonas (40,4 — 37,2 Ma)
Lutetas (48,6 — 40,4 Ma)
Ipras (55,8 — 48,6 Ma)
Paleocēns
(65,5 — 55,8 Ma)
Tanetas (58,7 — 55,8 Ma)
Zēlandes (61,7 — 58,7 Ma)
Dānijas (65,5 — 61,7 Ma)

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes klimats paleogēna perioda laikā mainījās, karstajiem un mitrajiem mezozoja ēras laikapstākļiem kļūstot vēsākiem un sausākiem. Šāda tendence, neskatoties uz periodiskiem siltuma kāpumiem, kā, piemēram, Paleocēna-eocēna termālais maksimums, turpinās līdz pat mūsdienām. Daļēji šāda tendence izskaidrojama ar Antarktikas cirkumpolāro straumi, kas būtiski ir samazinājusi okeāna ūdens kopējo temperatūru.

Paleoģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes paleoģeogrāfiskais stāvoklis paleogēna periodā.

Paleogēna laikā kontinenti turpināja tuvoties savam pašreizējam stāvoklim. Indija tuvojās sadursmei ar Āziju, beigās izveidojot Himalajus. Atlantijas okeāns turpināja izplesties par dažiem centimetriem ik gadu. Āfrika virzījās uz ziemeļiem, lai satiktos ar Eiropu un izveidotu Vidusjūru. Tāpat, Dienvidamerika tuvojās Ziemeļamerikai, vēlāk savienojoties ar to caur Panamas zemesšaurumu. Šī perioda sākumā Ziemeļamerikas iekšējās jūras atkāpās, atklājot lielas sauszemes platības. Arī Austrālija nodalījās no Antarktīdas un dreifēja Dienvidaustrumāzijas virzienā.

Nogulumieži Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleogēna periodā Latvijas teritorijā bija sauszeme un ģeoloģiskie nogulumi neveidojās. Līdz Latvijas teritorijai tiek atskaloti dzintara gabali, kas nākuši no paleogēna periodā Baltijas jūras dienvidu daļā (pie Polijas) sedimentētām dzintara iegulām. Atsevišķās vietās (piemēram, pie Babītes ezera) paleogēna dzintara gabali ir atkārtoti pārgulsnējušies holocēna nogulumos.