Kaledonijas krokojums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Klasiskie kaledonīdi.

Kaledonijas krokojums (Caledonia - Skotijas latīniskais nosaukums) ir tektoģenēzes ēra, laikā no kembrija līdz devonam, kad notika Zemes garozas krokošanās, kalnu (kaledonīdu) veidošanās, un granitizācijas cikls. Terminu 1887. gadā ieviesa franču ģeologs M.Bertrans. Kaledonīdu raksturīgas īpatnības ir slāņu nesaderība silūra vai devona pamatnē, biezu kontinentālo sarkanīgu nogulumu uzkrāšanās (Britu devona senais sarkanais smilšakmens (Old Red Sandstone) un tā analogi, piemēram, Baltijas devona sarkanie smilšakmeņi).

Kaledonīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskie kaledonīdi ir Lielbritānijas, Skandināvijas un Austrumgrenlandes tektoniskās struktūras. Tipiski kaledonīdi izplatīti Centrālajā Kazahstānā un Ziemeļtjanšanā, dienvidaustrumu Ķīnā un Austrālijas austrumos. Svarīga nozīme Kaledonijas krokojumam ir Kordiljeru attīstībā, īpaši Dienvidamerikā, Ziemeļu Apalačos, Vidustjanšanā un citās vietās.

Krokojuma fāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vissenākās attīstības fāzes attiecas uz kembrija vidu un beigām (Salairas jeb Sardas fāze, kuru daži autori attiecina uz Baikāla krokojumu vai pat izdala kā atsevišķu krokojuma ciklu). Galvenās fāzes ietver ordovika beigas līdz silūra sākumam (Takonas) un silūra beigas līdz devona sākumam (vēlā Kaledonijas (Ēri) fāze), bet nobeidzas vidusdevonā (Orkadas jeb Svalbāras fāze).

Baltijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaledonijas krokojuma sākumā intensīvu tektonisko kustību rezultātā Baltijas rietumu daļā radās plaša iegrimuma zona (Baltijas monoklināle). Vēlāk tā pārveidojās par reģiona galveno struktūru (Baltijas sineklīzi), kuras attīstība turpinājās vairākos posmos. Vidējā un vēlajā kembrijā Latvijas austrumu daļa sāka celties, kā rezultāta izveidojās Valmieras-Lokno izcilnis, kā arī ziemeļaustrumu virziena konsedimentācijas lūzumi, kuru amplitūda kembrijā sasniedza 20-30 metrus, bet vēlajā silūrā un agrajā devonā palielinājās līdz 100 metriem. Ar lūzumzonām ir saistītas lokālās struktūras, kuru iedīgļi bija radušies jau Baikāla tektoģenēzes posmā.[1]

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Kaledonijas tektoģenēzi ir saistītas dzelzs rūdu, titāna, zelta un daļēji arī molibdēna atradnes. Serpentinizētos peridotītu un gabbro masīvos ir zināmas azbesta, talka, magnezīta atradnes, kā arī sīki hroma, platīna, titanomagnetītu, niķeļa un vara tīrradņu atradumi. Ar Salairas platogranītiem ir saistītas hidrosilikātu dzelzs rūdu atradnes. Ar Takonas granodiorītiem sasitītas hidrotermālās zelta atradnes. Ēri leikokratu granītu intrūzijas pavadīja pegmatītu, albītu, greizenu un kvarca dzīslu veidošanos ar volframītu un molibdenītu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 2. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 211. lpp.