Brandenburga-Prūsija

Brandenburga-Prūsija ir vēsturnieku izmantots nosaukums, lai apzīmētu Brandenburgas markgrāfistes un Prūsijas hercogistes personālūniju laikā no 1618. līdz 1701. gadam. Lai arī personālūnija pastāvēja līdz 1806. gadam, no 1701. gada to parasti sauc par Prūsijas Karalisti.

Vēsture

Abās valstīs jau iepriekš valdīja Hoencollernu dinastijas pārstāvji. 1618. gadā, izmirstot Prūsijā valdošajam dinastijas zaram, varu tur pārņēma Hoencollernu Brandenburgas dinastijas zars. Personālūnija apvienoja vairākas savstarpēji atdalītas teritorijas, daļa no kurām atradās Svētās Romas impērijas teritorijā, bet daļa Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā. Lai arī regulāro karu laikā dažādas teritorijas tiek zaudētas un iegūtas, tieši šajā laikā Brandenburga-Prūsija uzsāka ceļu uz varenību.

Brandenburga smagi cieta Trīsdesmitgadu kara laikā no 1618. līdz 1648. gadam, kura laikā markgrāfs trīs reizes mainīja karojošo pusi. Rezultātā Brandenburgas zemes izpostīja gan katoļu, gan protestantu armijas, nogalinot vismaz pusi no iedzīvotājiem un sagraujot lielākās pilsētas, bet dažviet bija zaudēti līdz pat 90% iedzīvotāju. 1645. gadā Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma meita Luīze Šarlote apprecējās ar Kurzemes hercogu Jēkabu. Ar 1648. gada Vestfālenes miera līgumu, personālūnija nedaudz paplašināja savu teritoriju. Ar 1653. gada Štetinas līgumu kopā ar Zviedriju tika sadalīta Pomerānija, zviedriem līdz 1815. gadam paturot Zviedru Pomerāniju.

1653. gadā personālūnijā tika izveidota profesionāla pastāvīgā armija, kas turpmākajās desmitgadēs ļāva gūt vairākas ievērojamas uzvaras pret zviedriem. No sākotnējiem 8000 kareivjiem tā 1688. gadā izauga līdz 30 000, kad armijas budžetam tika tērēta puse valdnieka ienākumu. Otrā Ziemeļu kara gaitā 1657. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks un Prūsijas hercogs noslēdza Brombergas līgumu par militāro sadarbību pret zviedriem, ar kuru hercogiste kļuva neatkarīga no poļu-leišu varas. Polijas vēsturē tā tiek uzskatīta par lielu poļu kļūdu, jo līgums ļāva izaugt Prūsijai, poļu turpmākajai ienaidniecei.

1679. gada Senžermēnas miera līgumā ar Francijas Karalisti Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs Vilhelms I atteicās no pretenzijām uz Zviedru Pomerāniju. 1680. gadā tika iegūta Magdeburgas hercogistes teritorija. Frīdrihs Vilhelms I, kurš pats bija kalvinists, veicināja Eiropas protestantu pārcelšanos uz savām kara izpostītajām zemēm. Ar 1685. gada 29. oktobra Potsdamas ediktu viņš piedāvāja patvērumu Francijas hugenotiem, kas lielā skaitā bēga no Francijas pēc Nantes edikta atcelšanas.

Brandenburga-Prūsija būvēja jūras floti un uzsāka tirdzniecības koloniju iegūšanu, no 1685. līdz 1721. gadam kontrolējot Arguinas fortu Mauritānijas piekrastē un Gros-Frīdrihsburgu Ganas piekrastē no 1682. līdz 1720. gadam.

Brandenburgas markgrāfi sasniedza kūrfirsta stāvokli, viņi bija vieni no deviņiem impērijas prinčiem-elektoriem. Saksijas elektors, kūrfirsts Augusts II Stiprais kļuva par Polijas-Lietuvas ūnijas valdnieku, bet Hannoveres dinastijas elektoriem izdevās kļūt par Lielbritānijas karaļiem. Arī viens no godkārīgā Brandenburgas-Prūsijas Frīdriha III galvenajiem mērķiem bija kļūt par karali. Tas viņam izdevās 1701. gadā, kad, izmantojot Eiropas politisko situāciju (tuvojās karš par Spānijas mantojumu), un faktu, ka Austrumprūsija neatradās Svētās Romas impērijas teritorijā, ar ķeizara Leopolda I piekrišanu viņš pasludināja sevi par Frīdrihu I, Karali Prūsijā (König in Preußen), izveidojot Prūsijas Karalisti, bet vienlaikus turpinot Brandenburgas markgrāfistes legālo pastāvēšanu. 1772. gadā valdnieka titulu mainīja uz “Prūsijas karali”, bet personālūnija legāli beidza pastāvēt 1806. gadā, līdz ar Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām. Brandenburgas zemes tad kļuva par Prūsijas Karalistes provincēm.

Valdnieku saraksts

Johans Sigismunds (valdīja 1618—1619)
Georgs Vilhelms (1619—1640)
Frīdrihs Vilhelms (1640—1688)
Frīdrihs, valdīja kā Frīdrihs III, Brandenburgas kūrfirsts (1688—1713) un Prūsijas hercogs (1688—1701). Kā Frīdrihs I, karalis Prūsijā (1701—1713).

Brandenburgas-Prūsijas teritorija, 1618
Ar zaļo, teritoriālie ieguvumi uz 1688. gadu
Tālākā izaugsme līdz 1795. gadam