Gana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ganas Republika
Republic of Ghana
Ganas karogs Ganas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaGod Bless Our Homeland Ghana
Location of Ghana
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Akra
535) 5°33′N 0°15′W / 5.550°N 0.250°W / 5.550; -0.250
Valsts valodas angļu valoda (67.1%)
Valdība Liberāla demokrātija
 -  Prezidents Džons Dramani Mahama (John Dramani Mahama)
 -  Viceprezidents Kvesī Amissāhs-Artūrs (Kwesi Amissah-Arthur)
Neatkarība no Apvienotās Karalistes 
 -  Deklarēta 1957. gada 6. martā 
 -  Republika 1960. gada 1. jūlijā 
 -  Pašreizējā konstitūcija 1992. gada 28. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 238 535 km² (82.)
 -  Ūdens (%) 4.61
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 27 000 000[1] (45.)
 -  Blīvums 101.5/km² (103.)
IKP (PPP) 2014. gada aprēķins
 -  Kopā $117 000 000 000 bilijoni[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $4 338[3] 
Džini koef. (2006) 42.8[4] (vidējs
HDI (2013) 0.573[5] (vidējs) (138.)
Valūta Ganas sedi (GHS)
Laika josla GMT (UTC0)
 -  Vasarā (DST) netiek mainīts (UTC0)
Interneta domēns .gh
ISO 3166-1 kods 288 / GHA / GH
Tālsarunu kods +233

Gana (angļu: Ghana), oficiāli Ganas Republika (Republic of Ghana), ir valsts Rietumāfrikā. Gana ir suverēna, unitāra, prezidentāla un daudznacionāla valsts, kas atrodas pie Atlantijas okeāna Gvinejas līča. Tā robežojas ar Kotdivuāru rietumos, Burkinafaso ziemeļos, Togo austrumos un Atlantijas okeānu dienvidos.

Ganas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 27 miljoni un tie sastāv no dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām. Valsts daudzveidīgā ģeogrāfija sastāv no līdzenumiem, zemiem kalniem, savannām, mežiem, upēm, ezeriem un dabas rezervātiem.[6][7][8] Ganas krasta līnija ir 560 km gara. Piekrastē atrodas daudz nozīmīgas pilis, cietokšņi un ostas.[8] Pirms Britu impērijas kolonizācijas 20. gadsimtā, Ganas vietā ir bijušas daudzas karalistes un impērijas. Visspēcīgākā no tām bija Ašanti Karaliste.[9] 1957. gadā, tā kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kura ieguva neatkarību no Eiropas valstu kolonizācijas.[10][11][12] Tas padarīja valsti par melnādaino cilvēku sasnieguma simbolu un deva iedvesmu Āfrikas neatkarības kustībām.

Gana ir viena no Āfrikas visvairāk attīstītākajām valstīm ar labvēlīgu pārvaldi, stabilitāti, mieru,[13] un tautas attīstību pēc reģionālajiem standartiem. Tās ekonomika ir sestā lielākā Āfrikas kontinentā pēc pirktspējas paritātes un nominālā IKP. Ganas IKP ir viens no visstraujāk augošajiem pasaulē.[14] Runājot par pirktspējas paritātes ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, Ganai ir augstākais ienākums uz vienu iedzīvotāju Rietumāfrikā, un desmitie lielākie ienākumi Āfrikā uz vienu iedzīvotāju. Gana ir viena no piecām valstīm Āfrikā ar brīvu presi.

Gana ir liela naftas un dabasgāzes ražotāja. Tai ir Āfrikas piektās lielākās naftas rezerves un sestās lielākās dabasgāzes rezerves. Tā ir viena no pasaules lielākajām zelta un dimanta ražotājām, un tiek prognozēts, ka tā būs lielākā kakao ražotāja pasaulē, sākot no 2015. gada. Ganas pieaugošā ekonomiskā labklājība un demokrātiskā politiskā sistēma ir padarījusi to par reģionālo spēku Rietumāfrikā un kontinentālajā Āfrikā. Tā ir Nepievienošanās kustības dibinātāja, Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas un G24 locekle.[15]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiku karalistes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Ganas teritorija bija apdzīvota viduslaikos un lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, kad tās teritorijas dienvidu un centrālajā daļā izveidojās akanu karalistes, kā Ašanti Impērija, kā arī, Akvamū, Bonomana, Denkiru valsts un Mankesimas karaliste.[16]

Līdz pat 11. gadsimtam lielākā daļa mūsdienu Ganas teritorija bija lielākoties cilvēku neapdzīvota.[17] 5. gadsimtā p.m.ē. šajā teritorijā apmetās akani.[18][19] 11. gadsimta sākumā viņi bija izveidojuši valsti, kuru sauca par Bonomanu (mūsdienu Brongas-Ahafo reģions).[18][20]

No 13. gadsimta sākās akanu migrācija no šīs teritorijas, izveidojot vairākas citas valstis Ganā, kuras bija balstītas galvenokārt uz zelta tirdzniecību,[21] kā Bonomana (Brongas-Ahafo reģions), Ašanti (Ašanti reģions), Denkiru valsts (Centra rajons), Mankesimas karaliste (Rietumu reģions) un Akvamū (Austrumu reģions).[18] 19. gadsimtā mūsdienu Ganas dienvidu daļa tika iekļauta Ašanti Karalistē, kura bija viena no ietekmīgākajām valstīm Subsahāras Āfrikā pirms koloniālisma sākuma.[18]

Ašanti Karaliste sākumā izveidojās kā klanu apvienība, bet beigās kļuva par centralizētu karalisti ar modernu, augsti specializētu birokrātiju, kura bija koncentrēta galvaspilsēta bija Kumasi.[18] Pirms akanu saskares ar eiropiešiem, Ašanti iedzīvotāji bija radījuši tam laikam modernu ekonomiku, kas balstījās galvenokārt uz zelta izstrādājumiem, kurus tirgoja Āfrikas valstīm.[18][22]

Kolonizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akanu tirdzniecība ar Eiropas valstīm sākās pēc saskarmes ar portugāļiem 15. gadsimtā.[23] Portugāļu tirgotāji, pārsteigti par teritorijas zelta resursiem, nosauca to par Zelta krastu (Costa do Ouro). Portugāļi pirmoreiz ieradās dienvidu piekrastes pilsētā Elminā (toreiz vietējais nosaukums- Anomansa) un padarīja to par Portugāļu Zelta krasta kolonijas galvaspilsētu.[24]

1481. gadā Portugāles karalis Žoau II uzdeva Diogu d'Azambužam uzbūvēt Elminas pili, kas tika pabeigta trīs gadu laikā. 1598. gadā holandieši pievienojās portugāļiem zelta tirdzniecībā, uzbūvējot fortus Komedā un Kormantsijā un izveidojot holandiešu Zelta krasta koloniju.[25] 1617. gadā holandieši atņēma portugāļiem Olninas pili un 1642. gadā iekaroja Sv. Entonija fortu Aksimā.[25]

17. gadsimta vidū arī citas Eiropas valstis uzsāka zelta tirdzniecību Rietumāfrikas piekrastē, jo īpaši zviedri, izveidojot Zviedru Zelta krasta koloniju (Svenska Guldkusten), un dāņi, izveidojot Dānijas Zelta krasta koloniju (Danske Guldkyst jeb Dansk Guinea).[26]

Portugāļu, zviedru, dāņu, holandiešu un vācu tirgotāji uzbūvēja vairāk nekā trīsdesmit fortus. Vācieši nodibināja Vācu Zelta krasta koloniju (Brandenburger Goldküste jeb Groß Friedrichsburg).[27] 1874. gadā Lielbritānija ieguva kontroli pār daļu mūsdienu Ganas teritorijas, kuras nosauca par Britu Zelta krastu.[28] Starp britu koloniālo varu un dažādām akanu tautas valstīm notika daudzi militāri konflikti. Ašanti Karaliste pāris reižu sakāva britus karadarbībā, kas ilga 100 gadus, bet galu galā 1900. gadā zaudēja un beidza pastāvēt.[29][30][30][31]

1947. gadā jaunizveidotā Apvienotā Zelta krasta konvencija, kuru izveidoja Lielais sešinieks, aicināja ieviest "pašpārvaldi iespējami īsā laikā". Pēc šī aicinājuma 1946. gadā notika Zelta krasta likumdošanas vēlēšanas.[26][32] Kvami Nkruma, pirmais Ganas premjerministrs un prezidents, izveidoja Konventa Tautas partiju.[26]

Kvami Nkruma uzvarēja Zelta krasta likumdošanas vēlēšanas 1951. gadā. Nkruma tika iecelts par Zelta krasta valdības biznesa līderi.[26]

Neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gada 6. martā Gana tika pasludināta par neatkarīgu valsti ar Kvami Nkrumu kā premjerministru. Nkruma centās valsti attīstīt kā modernu, sociālistisku valsti agrīnā industrializācijas stadijā. Valdība uzsvēra politisko un ekonomisko sakārtotību, mēģinot palielināt stabilitāti un produktivitāti, izveidojot darba, jauniešu, fermeru kooperatīvus un citas masu organizācijas, kas saistītas ar valdošo partiju. Nkruma uzsvēra, ka valdība darbojas tikai kā valdošās partijas instruments.

Pieaugot opozīcijas aktivitātēm, Nkruma pielietoja 1958. gadā pieņemto Preventīvās Aizturēšanas aktu, lai savus politiskos pretiniekus varētu arestēt līdz pat pieciem gadiem bez tiesas sprieduma (vēlāk šīs termiņš tika pagarināts līdz 10 gadiem). 1960. gada 1. jūlijā spēkā stājās jauna konstitūcija, kura pārveidoja Ganu no parlamentāras republikas par prezidentālu republiku. 1960. gada augustā Nkruma ieviesa cenzūru visām publikācijām. 1964. gada sākumā referendumā Gana tika pārveidota par vienpartijas valsti ar Nkrumu kā prezidentu uz mūžu.

1966. gada 24. februārī armijas un policijas virsnieku grupa gāza Nkrumas valdību. Jaunais režīms apvērsumu pamatoja ar Nkrumas diktatoriskajām tieksmēm, cilvēktiesību ierobežojumiem, režīma korumpētību kā arī ekonomikas slikto stāvokli. Tika atļautas politiskās partijas un 1969. gadā tika sarīkotas parlamenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Kofi Busijas vadītā Progresa partija. No 1972. līdz 1981. gadam Ganā notika vairāki militāri apvērsumi, kā arī bija neilgs konstitucionālas republikas periods (1979.–1981.). 1992. gada 28. aprīlī tika pieņemta jauna konstitūcija un gada nogalē sarīkotas prezidenta un parlamenta vēlēšanas, kurās uzvarēja pie varas esošais militārais diktators Džerijs Rolings un viņa vadītais Nacionāli demokrātiskais kongress (NDK). 1996. gadā notikušajās vēlēšanās NDK saņēma 57,4% balsu, bet 2000. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanās uzvarēja Džons Kufuors un viņa vadītā Jaunā patriotiskā partija. 2000. gada decembrī Džons Kufuors kļuva par Ganas prezidentu un tika atkārtoti ievēlēts šajā amatā arī 2004. gadā. 2009. gada janvārī par Ganas prezidentu kļuva Džons Evanss Ata Milss.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gana atrodas pie Gvinejas līča, tikai dažus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, tādējādi dodot tai siltu klimatu. Ganas platība ir 238,535 km2, un tās krasta līnija ar Atlantijas okeāna Gvinejas līci stiepjas 560 km garumā valsts dienvidos.[33] Gana ir ģeogrāfiski tuvāk Zemes "centram", nekā jebkura cita valsts pasaulē, kaut gan nosacītais centrs (0 °, 0 °), atrodas Atlantijas okeānā aptuveni 614 km no Ganas dienvidaustrumu krasta Gvinejas līcī.[34]

Ganā dominē pļavas, kas sajauktas ar dienvidu piekrastes krūmājiem un meži. Meži stiepjas 320 km ziemeļu virzienā no Ganas dienvidrietumu piekrastes, un austrumu virzienā aptuveni 270 km. Ganas dienvidu daļa ir galvenā minerālu un kokmateriālu ieguves vieta.[33]

Ganas reljefs sastāv no līdzenumiem un zemiem kalniem. Valsts teritorijā ir daudz upju ar ūdenskritumiem, kā arī Volta ezers, pasaules lielākais mākslīgais ezers. Ganas austrumu piekrastē Atlantijas okeānā atrodas Dodi sala un Bobovasī sala.[35]

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gana ir unitāra, prezidentāla un konstitucionāli demokrātiska valsts ar parlamentāru daudzpartiju sistēmu. Pēc militārās un civilās valdības maiņas 1993. gada janvārī, Ganas militārā valdība pēc prezidenta un parlamenta vēlēšanām 1992. gada beigās iesāka Ganas Ceturtās Republikas periodu. 1992. gada konstitūcija sadala varu starp Ganas bruņoto spēku augstāko virspavēlnieku (Ganas prezidentu), parlamentu, Ministru kabinetu, Valsts padomi un neatkarīgu tiesu varu. Ganas valdību ievēl vispārējās vēlēšanās.[36]

2012. gada 7. decembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais viceprezidents Džons Dramani Mahama un 2013. gada 7. janvārī tika iecelts par Ganas prezidentu uz 4 gadu termiņu, kas beigsies 2017. gada janvārī.[37]

2012. gadā Gana tika ierindota 67. vietā, kā viena no vismazāk trauslākajām valstīm pasaulē un 5. vietā Āfrikā pēc Maurīcijas, Seišelu salām, Botsvānas, un Dienvidāfrikas. Gana ierindojās 112. vietā no 177 valstīm.[38] Gana tika ierindota 64. vietā, kā vismazāk korumpētā un politiski korumpētā valsts pasaulē no visām 174 valstīm un to ierindoja 5. vietā kā vismazāk korumpēto un politiski korumpēto valsti Āfrikā no 53 valstīm 2012. gadā.[39][40] Gana ierindojās 7 vietā no 53 Āfrikas valstīm, kā valsts ar labu pārvaldes kvalitāti.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa Ganas iedzīvotāju - 98% procenti - ir melnādainie afrikāņi.[41][42][43] Gana ir multietniska valsts, lielākā etniskā grupa ir ašanti.

Pēc 2010. gada tautas skaitīšanas datiem 71,2% Ganas iedzīvotāju bija kristieši;[44] (28,3% bija pentakosti, 18,4%, protestanti un 13,1% katoļi). 17,6% no Ganas iedzīvotājiem bija musulmaņi,[45] (51% sunnīti, 16% ahmadiji un 8% šiīti).[46]

2014. gadā bija reģistrēti 375 000 legāli imigranti- pastāvīgie iedzīvotāji, kas dzimuši ārpus Ganas, kā arī viesstrādnieki vai ārvalstu studenti. Savā pirmajā uzskaitē pēc kolonizācjas 1960. gadā, Ganas iedzīvotāju skaits bija 6,7 ​​miljoni.[47] Ganas iedzīvotāju vidējais vecums ir 30 gadi, un vidējais ģimenes lielums ir 3,6 cilvēki. Ganas valdība norāda, ka Ganas oficiālā valsts valoda ir angļu, un tajā runā 67,1% no Ganas iedzīvotājiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Population projection by sex, 2010 to 2014, National». Ghana Statistical Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. augusts. Skatīts: 2014. gada 3. augusts.
  2. Data. «GDP, PPP (current international $)». World Bank. Skatīts: October 2014.
  3. Data. «GNI per capita, PPP (current international $)». World Bank. Skatīts: October 2014.
  4. «GINI index – World Bank». World Bank. Skatīts: 2014. gada 15. decembris.
  5. «2014 Human Development Report Summary». United Nations Development Programme. 2014. 21–25. lpp. Skatīts: 2014. gada 27. jūlijs.
  6. «Mapping the Extractive Industries – Ghana». World Bank. 2013. gada 28. jūlijs.
  7. «Ghana Extractive Industries Map». World Bank. 2013. gada 28. jūlijs.
  8. 8,0 8,1 «Ghana Attractions». wondermondo.com. Skatīts: 2013. gada 28. jūlijs.
  9. «Asante Kingdom». Afrika-Studiecentrum, Leiden. Skatīts: 2014. gada 8. jūnijs.
  10. Video: A New Nation. Gold Coast becomes Ghana In Ceremony, 1957/03/07 (1957). Universal Newsreel. 1957. Skatīts: 2012. gada 20. februāris.
  11. «First For Sub-Saharan Africa». BBC. Skatīts: 2012. gada 29. februāris.
  12. «Exploring Africa – Decolinization». exploringafrica.matrix.msu.edu. Skatīts: 2012. gada 29. februāris.
  13. «About the Global Peace Index». Vision of Humanity. 2013.
  14. «Five Countries to Watch». individual.troweprice.com. Skatīts: 2013. gada 27. aprīlis.
  15. «Ghana-US relations». United States Department of State. 2013. gada 13. februāris. Skatīts: 2013. gada 1. jūnijs.
  16. Title: Africa a Voyage of Discovery with Basil Davidson, Language: English Type: Documentary Year: 1984 Length: 114 min.
  17. Dickson, Kwamina B. A Historical Geography of Ghana. CUP Archive, 1969. 23–. lpp. ISBN 978-0-521-07102-4.
  18. 18,0 18,1 18,2 18,3 18,4 18,5 «Pre-Colonial Period». Ghanaweb.com. Skatīts: 2010. gada 13. decembris.
  19. «Pre-European Mining at Ashanti, Ghana» (PDF). Pdmhs.com. October 1996. Skatīts: 2015. gada 24. janvāris.
  20. Tvedten, Ige and Hersoug, Bjørn. Fishing for Development: Small Scale Fisheries in Africa. Nordic Africa Institute, 1992. 60–. lpp. ISBN 978-91-7106-327-4.
  21. The Techiman-Bono of Ghana: an ethnography of an Akan society Kendall/Hunt Pub. Co., 1975
  22. «A Short History of Ashanti Gold Weights». Rubens.anu.edu.au. Skatīts: 2015. gada 24. janvāris.
  23. «History of the Ashanti People». Modern Ghana. Skatīts: 2013. gada 9. maijs.
  24. «History of Ghana». TonyX. Skatīts: 2012. gada 20. maijs.
  25. 25,0 25,1 Patricia Levy, Wong, Winnie. Ghana. Marshall Cavendish, 2010. 24. lpp. ISBN 978-0-7614-4847-1.
  26. 26,0 26,1 26,2 26,3 «History of Ghana». ghanaweb.com. Skatīts: 2011. gada 10. janvāris.
  27. «Bush Praises Strong Leadership of Ghanaian President Kufuor». iipdigital.usembassy.gov. 2008. gada 15. septembris. Skatīts: 2010. gada 26. jūnijs.
  28. MacLean, Iain (2001) Rational Choice and British Politics: An Analysis of Rhetoric and Manipulation from Peel to Blair, p. 76, ISBN 0-19-829529-4.
  29. Puri, Jyoti. Encountering Nationalism. Wiley, 2008. 76–. lpp. ISBN 978-0-470-77672-8.
  30. 30,0 30,1 Chronology of world history: a calendar of principal events from 3000 BC to AD 1973, Part 1973, Rowman & Littlefield, 1975, ISBN 0-87471-765-5.
  31. Ashanti Kingdom, Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2009, Archived 31 October 2009.
  32. Gocking, Roger. The History of Ghana. Greenwood Publishing Group, 2005. 92–. lpp. ISBN 978-0-313-31894-8.
  33. 33,0 33,1 «Ghana: Geography Physical». photius.com. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijs., «Ghana: Location and Size». photius.com. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijs.
  34. «Ghana – Weather Averages». Skatīts: 2013. gada 1. jūnijs.
  35. «Ghana low plains». photius.com. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijs.
  36. "Government and Politics". A Country Study: Ghana (La Verle Berry, editor). Library of Congress Federal Research Division (November 1994). This article incorporates text from this source, which is in the public domain. Lcweb2.loc.gov.
  37. «Ghanaian President John Dramani Mahama sworn in». Sina Corp. 2013. gada 7. janvāris.
  38. «Foreignpolicy.com – Failed States List 2012». 2012. Skatīts: 2013. gada 1. jūnijs.
  39. «Corruption Perceptions Index 2012». Transparency International Corruption Perception Index. 2012. Skatīts: 2013. gada 1. jūnijs.
  40. Agyeman-Duah, Baffour. «Curbing Corruption and Improving Economic Governance: The Case of Ghana». Ghana Center for Democratic Development. 5. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. maijs. Skatīts: 2013. gada 1. jūnijs.
  41. «Ghana Embassy – Population». Ghana Embassy. Skatīts: 2014. gada 13. aprīlis.
  42. «Ghana Demographics Profile 2013». Indexmundi. Skatīts: 2014. gada 13. aprīlis.
  43. «General Information – Key Figures». GhanaWeb. Skatīts: 2014. gada 13. aprīlis.
  44. «Islam in Ghana – Report». Skatīts: 2013. gada 12. augusts., «2010 Population and Housing Census» (PDF). Skatīts: 2013. gada 12. augusts.
  45. «Islam in Ghana – Report». Skatīts: 2013. gada 12. augusts.
  46. «The World's Muslims: Unity and Diversity». Pew Forum on Religious & Public life. 2012. gada 9. augusts. Skatīts: 2014. gada 2. jūnijs.
  47. "Ghana – population". Library of Congress Country Studies.