Hugenoti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hugenotu krusts, šobrīd Francijas pareizticīgās baznīcas simbols[nepieciešama atsauce]

Hugenoti (franču: huguenot; izrunā: [yɡ(ə)no], atvasinājums no eitgenôz (vācu: Eidgenosse) — "sabiedrotais") ir franču protestanti, kuru izcelsme meklējama 16.—17. gadsimtā. Lielākā daļa hugenotu bija kalvinisti. Ap 1562. gadu Francijā bija gandrīz 2 miljoni hugenotu, kuri apdzīvoja galvenokārt valsts dienvidu un centrālo daļu. Sekojošo vajāšanu dēļ liela daļa hugenotu tika nogalināti, bet apmēram 210 līdz 900 tūkstoši — pameta Franciju. Mūsdienās Francijā ir apmēram 300 000 kalvinistu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimtā Francijā izplatījās reformācija, galvenokārt Žana Kalvina mācība, kuras piekritējus sāka dēvēt par hugenotiem. Jau karaļa Fransuā I laikā sākās hugenotu vajāšana, kas sasniedza kulmināciju Svētā Bērtuļa nakts slaktiņā Francijas ticību kara laikā. Karš beidzās 1589. gadā, kad hugenots Anrī IV tika kronēts par Francijas karali, un, lai gan viņš pārgāja katoļticībā, 1598. gada 13. aprīlī tika pieņemts Nantes edikts, kas izsludināja ticības brīvību Francijā.

Hugenotu apspiešana atsākās 1620. gadā, kad pēc Anrī IV nāves par karali bija kļuvis astoņus gadus vecais Luijs XIII, taču faktiskā valsts vadītāja, kamēr Luijs bija nepilngadīgs, bija viņa māte katoliete Marija Mediči. No 1621. līdz 1629. gadam notika vairākas hugenotu sacelšanās, kas tika apspiestas.

Hugenotu vajāšana pastiprinājās līdz ar Luija XIV valdīšanas sākumu 1661. gadā. Protestantu dievkalpojumi tika aizliegti, baznīcas slēgtas, un hugenoti tika spiesti pāriet katoļticībā. 1685. gadā Fontenblo edikts atcēla ticības brīvību Francijā, un hugenoti bija spiesti pāriet katoļticībā vai pamest Franciju. Gada laikā 210 līdz 900 tūkstoši hugenotu pameta Franciju un apmetās Anglijā, Nīderlandē, Šveicē, Zviedrijā, Dānijā, Brandenburgā-Prūsijā, Kurzemē un citās protestantu zemēs, kā arī Kāpas kolonijā Dienvidāfrikā un Ziemeļamerikā. Hugenotu vajāšana turpinājās arī 18. gadsimtā. Par protestantu ticības piekopšanu draudēja ieslodzījums vai izsūtīšana katorgā.

Neilgi pirms Lielās Franču revolūcijas, 1787. gadā Luijs XVI parakstīja Versaļas ediktu, kas atjaunoja ticības brīvību Francijā. Divus gadus vēlāk, 1789. gada augustā Francijas Nacionālā sapulce pieņēma "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju", kas garantēja pilsoņu tiesības protestantiem.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]