Brazīlijas gaura

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Brazīlijas gaura
Mergus octosetaceus (Vieillot, 1817)
Brazīlijas gaura
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaGauru apakšdzimta (Merginae)
ĢintsGauras (Mergus)
SugaBrazīlijas gaura (Mergus octosetaceus)
Brazīlijas gaura Vikikrātuvē

Brazīlijas gaura (Mergus octosetaceus) ir viena no pīļu dzimtas (Anatidae) pīlēm, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Tā ir vienīgā gauru suga, kas sastopama Dienvidu puslodē.[1] Mājo Brazīlijas centrālās daļas dienvidos un nelielās, izolētās teritorijās Paragvajā un Argentīnā.[2][3]

Brazīlijas gauras populācija ir ļoti neliela un fragmentēta, un tās izdzīvošana mūsdienās ir kritiski apdraudēta.[2] Savvaļā, iespējams, ir mazāk kā 250 īpatņi.[2] To apdraud tīras un neskartas vides izzušana, cilvēku saimnieciskā darbība upju krastos un uz upēm, piemēram, aizsprostu būvēšana.[2][3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brazīlijas gaura ir liela auguma pīle ar tumšu, slaidu ķermeni un garu asti. Pakausī tai ir tumši zaļš, garš cekuls.[4] Ķermeņa garums 49—68 cm, svars tēviņam ap 800 g, mātītei 700 g.[3][4]

Brazīlijas gauras apspalvojums ir pelēks vai pelēkbrūns (mugura tumšāka, krūtis un pavēdere gaišākas ar tumšākām svītriņām, vēders gandrīz balts). Galva un kakls tumši pelēki ar zaļu, metālisku spīdumu. Spārni pelēki ar baltu spārnu spoguli, kas labi redzams tikai lidojumā. Knābis garš, šaurs un melns ar "zobainu" maliņu, kājas sārtas vai oranžas.[3][4] Sugai piemīt neliels dzimumu dimorfisms: mātīte ir nedaudz mazāka, mātītes cekuls ir īsāks un izskatās izspūris, mātītes knābis ir īsāks.[4] Jaunie putni līdzīgi pieaugušajiem, bet ir pelēcīgāki un gaišāki.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brazīlijas gaura mājo mežainās, tīra ūdens upēs un strautos gan ar strauju, gan lēnu straumi.[3] Brazīlijas gauras veido ilgstošus monogāmus pārus, kas uzturas kopā visu laiku.[3] Katram pārim ir sava nemainīga teritorija, upes nogrieznis, kas ir apmēram 8—14 km garš, atkarībā no barības daudzuma un piemērotām ligzdošanas vietām krastos.[4] Teritorija tiek apsargāta visa gada garumā, lai gan lietus sezonas laikā, kad ūdens kļūst duļķains, Brazīlijas gauras pārlido uz upes augšteci ar dzidrākiem ūdeņiem.[3]

Visa diena gaurai paiet, mijoties barošanās un atpūšanās periodiem. Brazīlijas gaura atpūšas uz akmeņiem un koku zariem upes vidū, kā arī upju sērēs un smilšainās pludmalēs. Reizēm putns ilgstoši stāv bez kustībām seklā ūdenī vai arī kustas ļoti lēni.[3]

Brazīlijas gaura ir ļoti uzmanīga un nervoza. Ja ir kaut mazākās aizdomas par briesmām, putns slēpjas ūdenī. Ja briesmas nāk no ūdens, Brazīlijas gaura vai nu ātri peld prom no bīstamās vietas, vai ceļas spārnos.[3] Lidojums parasti ir tuvu gar ūdens virsmu, un upe tiek izmantota kā ceļš. Reizēm putns paceļas augstāk, līdz 20 m, bet garās distances Brazīlijas gaura lido vēl augstāk debesīs, tomēr vienmēr sekojot upei.

Atšķirībā no citām pīlēm Brazīlijas gaurām par mazuļiem rūpējas gan māte, gan tēvs. Pieaugušie putni nekad nelido, ja tiem ir nelidojoši mazuļi. Briesmu gadījumos ģimene slēpjas krasta augos vai ātri peld prom. Mazuļi vienmēr paliek starp abiem vecākiem, kas uzmanīgi apsargā savu jauno paaudzi.[3] Reizēm var novērot mazuļus uz vecāku muguras. Brazīlijas gaura ir ļoti spēcīga peldētāja, un pat mazuļi spēj peldēt pret spēcīgām straumēm.[3] Apspalvojuma maiņa, visticamākais, notiek uzreiz pēc ligzdošanas sezonas, bet tam ir vēl nepieciešams apstiprinājums ar novērojumiem dabā.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brazīlijas gaura galvenokārt barojas ar nelielām zivīm, kuras tiek ķertas, ienirstot zem ūdens. Barībai tiek izmantoti arī moluski, kukaiņi un to kāpuri.[3][4] Bieži pirms ieniršanas Brazīlijas gaura peld ar pabāztu galvu zem ūdens un vizuāli meklē barību. Ieniršana ilgst 15—20 sekundes, dziļākās vietās līdz 30 sek.. Brazīlijas gaura ķer arī kukaiņus, kas lido ap tās galvu.[3]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona ilgst no jūnija līdz augustam, bet atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās tā var nedaudz atšķirties. Ligzda tiek iekārtota koka dobumā vai klinšu iedobēs, reizēm arī krastā, labi apslēptā vietā. Ligzda atrodas 2—25 m augstumā no zemes. Dējumā ir 2—8 gaiši brūnas, gandrīz baltas olas. Perē tikai mātīte, tā ligzdu atsāj apmēram divas reizes dienā, lai barotos. Atstājot ligzdu, mātīte olas nosedz ar dūnām, kas tiek izrautas no krūtīm. Tēviņš tikmēr uzturas tās tuvumā upē. Inkubācijas periods ilgst apmēram 34 dienas.

Drīz pēc izšķilšanās mazuļi seko mātei. Lai iedrošinātu mazuļus nolēkt no lielā augstuma, māte tos no apakšas sauc. Mazuļus pieskata un baro abi vecāki. Mazuļi tiek baroti no knābja knābī vai barība tiek ielikta ūdenī blakus mazulim, pirms tam zivis tiek sapurinātas, lai tās būtu lēnas un nespētu aizbēgt no mazuļiem. Barībai izmanto zivis un bezmugurkaulniekus. Apmēram 10 dienu vecumā mazuļi sāk ķert zivis paši. Lidot jaunie putni sāk apmēram 2 mēnešu vecumā, bet tie paliek kopā ar vecākiem līdz 6—10 mēnešu vecumam.[3][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]