Briesmīgais vilks
| Briesmīgais vilks † Canis dirus (Leidy, 1858) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Briesmīgais vilks (Canis dirus) |
 Briesmīgais vilks Vikikrātuvē | |
Briesmīgais vilks (Canis dirus) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) izmiris plēsējs, kas dzīvoja pleistocēna laikā gan Dienvidamerikas, gan Ziemeļamerikas teritorijā.
Lai gan briesmīgais vilks ir tuvs radinieks pelēkajam vilkam (Canis lupus), tomēr tas nav nevienas mūsdienās dzīvojošās sugas pirmatnējais priekštecis. Briesmīgais vilks dzīvoja tikai Amerikas kontinentā tāpat kā koijots.[1] Kad pelēkais vilks no Eirāzijas ienāca Ziemeļamerikā, abas vilku sugas apdzīvoja kopīgas teritorijas vairākus simtus tūkstošus gadu. Tas izmira pirms apmēram 10 000 gadiem. Daži zinātnieki uzskata, ka vēl pirms 4000 gadiem briesmīgais vilks nelielā daudzumā dzīvoja Ozarku kalnos.
Pirmos fosilos kaulus briesmīgajam vilkam atrada Francis Links 1854. gadā Indiānas štatā pie Ohaio upes Evansvillas tuvumā, bet visbagātākie atradumi ir bijuši Kalifornijā.
Izskats
[labot | labot pirmkodu]
Briesmīgais vilks ir bijis nedaudz lielāks nekā pelēkais vilks. Tā ķermeņa garums ir bijis apmēram 1,5 m, svars 57-79 kg. Lai arī abas sugas ir diezgan līdzīgas, tomēr starp vilkiem ir būtiskas atšķirības. Briesmīgā vilka kājas proporcionāli ir bijušas daudz īsākas, viss augums druknāks, un smadzeņu apjoms daudz mazāks. Zobi briesmīgajam vilkam ir bijuši lielāki un asāki.[2]
Evolūcija
[labot | labot pirmkodu]Kaulu pētījumi zinātniekiem ir atklājuši, ka suņu ģints ir cēlusies no neliela, lapsai līdzīga dzīvnieka Leptocyon, kas apdzīvoja Ziemeļameriku vēlajā miocēnā pirms 9 - 10 miljoniem gadu, kopīgi ar lapsām (Vulpes) un pelēkajām lapsām (Urocyon). Suņu dzimta drīz vien izplatījās arī Āzijā un Eiropā.
Nākamo 9 miljonu gadu laikā Leptocyon attīstījās, un tā vietā pleistocēna vidū pirms 800 000 gadiem Ziemeļamerikā radās Canis ambrusteri, kas izplatījās abos Amerikas kontinentos. Ziemeļamerikā tas drīz izzuda, attīstoties par briesmīgo vilku. Ir arī citas zinātniskas versijas, kā attīstījās briesmīgais vilks, pieņemot, ka tā priekštecis ir bijis kāds neliels Dienvidamerikas pirmatnējais vilks.
Pleistocēna beigās pirms 300 000 gadiem no Eirāzijas ienāca pelēkais vilks, šķērsojot aizsalušo Beringa jūras šaurumu.
Izmiršana
[labot | labot pirmkodu]2025. gada aprīlī tika paziņots, ka uzņēmums Colossal Biosciences izmantoja klonēšanu un gēnu rediģēšanu, lai piedzimtu trīs ģenētiski modificētu vilku mazuļi, sešus mēnešus veci tēviņi Romuls un Rems un divus mēnešus veca mātīte Halisi. Colossal laboratorijas zinātnieki analizēja briesmīgā vilka genomu, kas iegūts no diviem seniem paraugiem - 13 000 gadus veca zoba un 72 000 gadus veca auss kaula. Pēc pelēko vilku un briesmīgo vilku genomu salīdzināšanas, lai noteiktu ģenētiskās atšķirības, kas ir atbildīgas par briesmīgā vilka raksturīgajām iezīmēm, Colossal zinātnieki veica labojumus pelēkā vilka ģenētiskajā kodā, lai atkārtotu šīs pazīmes. Mājas suņi tika izmantoti kā surogātmātes šo kucēnu iegūšanai.[3][4][5] Colossal zinātnieki apgalvoja, ka šīs nelielās ģenētiskās modifikācijas efektīvi atdzīvina Briesmīgo vilku kā sugu, lai gan "neviena sena briesmīgā vilka DNS faktiski netika iekļauta pelēkā vilka genomā".
Neatkarīgi eksperti nepiekrita Colossal Biosciences apgalvojumam, ka šie dzīvnieki ir atdzīvināti briesmīgie vilki, skaidrojot, ka dzīvnieki ir tikai izmirušā dzīvnieka funkcionālas versijas un ir ģenētiski modificēti pelēko vilku hibrīdi. Paleontologi atzīmēja, ka senā briesmīgā vilka DNS ir ārkārtīgi fragmentāra, lai izveidotu bioloģisku klonu, un ka briesmīgie vilki atšķīrās no pelēkajiem vilkiem pirms 2,5 līdz 6 miljoniem gadu. Tika arī norādīts, ka uzņēmums ir veicis tikai 20 izmaiņas tikai 14 gēnos, lai uzskatītu to par briesmīgu vilku, un pauda bažas par to, ka šis projekts sniedz nepareizu vēstījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.[6] Austrālijas Senās DNS centra direktors Džeremijs Ostins apgalvoja, ka šie ģenētiski modificētie dzīvnieki "nav briesmīgie vilki nevienā sugas definīcijā", norādot, ka ir nepieciešami simtiem tūkstošu kritisku ģenētisku izmaiņu, lai izveidotu ģenētiski precīzu briesmīgo vilku. Viņš arī apšaubīja, vai šķietamajiem briesmīgajiem vilkiem mūsdienu pasaulē ir palikusi kāda ekoloģiska vieta, un tie kļūs tikai par zoodārza dzīvniekiem.[7]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. septembrī. Skatīts: 2008. gada 17. septembrī.
- ↑ World of the Wolf - Canis dirus
- ↑ Jeffrey Klinger (April 7, 2025). "The Return of the Dire Wolf". Time.
- ↑ D. T. Max (April 7, 2025). "The Dire Wolf is Back". The New Yorker.
- ↑ Jeffrey Kluger. «The Science Behind the Return of the Dire Wolf». Time, 2025. gada 7. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2025. gada 8. aprīlī.
- ↑ Gill, V. «Experts dispute claim dire wolf brought back from extinction». BBC News, 2025-04-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-04-08. Skatīts: 2025-04-08.
- ↑ Cassella, C. «Did Dire Wolves Just Come Back From Extinction? Here's The Truth.». ScienceAlert, 2025-04-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-04-08. Skatīts: 2025-04-08.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- http://www.museum.state.il.us/exhibits/larson/canis.html
- http://www3.interscience.wiley.com/journal/118623918/abstract?CRETRY=1&SRETRY=0[novecojusi saite]
- http://faculty.evansville.edu/ck6/bstud/direwolf.html
- https://web.archive.org/web/20071212184241/http://www.tarpits.org/education/guide/flora/wolf.html
- https://web.archive.org/web/20090304014417/http://searchingwolf.com/wevolve.htm
- https://web.archive.org/web/20090321075637/http://www.ansp.org/museum/leidy/paleo/canis.php