Burhards Kristofs fon Fītinghofs-Šēls

Oto Hermaņa fon Fītinghofa ģimene (Broce, 1781). Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls (vidū pa labi), sieva Anna Ulrike fon Miniha (vidū pa kreisi), meita Doroteja Helēna Friderika (1761), meita Barbara Juliāna (1764), dēls Burhards Kristofs (1767), meita Anna Margareta (1769)

Burhards Kristofs fon Fītinghofs-Šēls (vācu: Burchard Christoph von Vietinghoff genannt Scheel; 1767—1828) bija vācbaltiešu muižnieks un botāniķis, Krievijas Impērijas ķeizara ģimenes galminieks un slepenpadomnieks. Mūzikas mīļotājs un mākslas un zinātnisko retumu kolekcionārs. Alūksnes pilsmuižas un daudzu citu Vidzemes guberņas muižu īpašnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1767. gada 12. decembrī Rīgā Oto Hermaņa fon Fītinghofa-Šēla un viņa sievas Annas Ulrikes, dzimušas Minihas ģimenē, dzīvoja Zolitūdes muižā. 1770. gados bieži kopā ar vecākiem un vecāko māsu Barbaru Juliānu brauca uz ārzemēm, apmeklējot Vāciju, Holandi, Angliju, Franciju un Itāliju. 1784. gadā sāka studēt tieslietas Strasbūras un Getingenes Universitātēs. 1790. gadā kļuva par troņmantnieka Pāvila kambarkungu Pavlovskas pilī un 1791. gada 6. oktobrī salaulājās ar Katrīnas II galma dāmu grāfieni Katrīnu Elizabeti Šarloti fon Līvenu un apmetās uz dzīvi tēva celtajā Pēterburgas namā, viņu laulībā piedzima deviņi bērni. 1796. gadā Burhardu Kristofu fon Fītinghofu iecēla par lielkņaza Konstantīna galma maršalu.

Pēc Burharda fon Fītinghofa vēlmes Alūksnes pilsmuižas parku pārveidoja pēc Pavlovskas pils parka parauga. Uzcēla Lielo klēti (1793), Ezermalas pili (1793—1794), Palmu māju (1802), Alūksnes parkā obelisku tēva Oto piemiņai (1799), Rotondu, Slavas templi zviedru un krievu karavīriem (1805—1807) un mauzoleju. 1822. gadā viņš savā Alūksnes pilsmuižā uzņēma ķeizaru Aleksandru I. 1825. gadā viņu piemeklēja smadzeņu insults un hemiplēģijas dēļ viņš pilnībā norobežojās no sabiedriskās dzīves. Miris 1828. gada 17. aprīlī Alūksnē.

Darbi

• Hortus siccus Caucasicus seu plantae rariores in regionibus Caucasicis sponte nascentes inque earum locis natalibus collectae (par Kaukāza augiem latīniski, kopā ar Georgu Hofmanu),
• Forstwissenschaftliche Bemerkungen über die wesentlichsten Gegenstande der Forstverwaltung zur Verbesserung und bestandigen Erhaltung der Walder (papildināta Kristofa Krīgera fon Krīgeheima monogrāfija par mežkopību)
• Discours sur quelques objets naturels recueillis au Caucase (franciski par Kaukāza dabu)
• Наставление, каким образом можно предохранить себя от поноса с резом и как поступать одержимым оною болезнью для совершенного от неё освобождения (padomi caurejas ārstēšanai no L. Bertolda 1805. gadā Manheimā izdotās rokasgrāmatas)

Biedrības

Burhards Kristofs fon Fītinghofs bija Krievu Bībeles biedrības direktors, Mineraloģijas biedrības prezidents un Filantropijas biedrības biedrs Sanktpēterburgā un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības goda biedrs. Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1802). Zinātņu akadēmijas Leopoldina biedrs (1805).

Muižas

Alūksnes Vecā pils (pirms 1928. gada).

Pēc tēva nāves Burhards Kristofs fon Fītinghofs-Šēls 1792. gadā mantoja Alūksnes pilsmuižu, Ērmaņu muižu (Hermannshof), Vecannas un Jaunannas muižas (Alt- und Neu-Annenhof), Mālupes muižu (Malup mit Katharinenberg), Kalnapededzes muižu (Charlottenburg), Kalna muižu (Alt- und Neu-Kalnemoise), Otes muižu (Ottenhof), kā arī Lubānas muižu (Lubahn) un Meirānu muižas (Meiran), Lieljumpravas muižu ar Mazjumpravas pusmuižu (Gr. und Kl. Jungfernhof) un Krapas muižu (Kroppenhof).

1792. gadā viņš pārdeva no tēva mantoto Dores muižu (Doremoise), bet 1800. gadā Ilzenes muižu (Ilsen). 1810. gadā viņš ieķīlāja Alsviķu muižu, Krāgaskalna muižu, Nēķena muižu un Rēzakas muižu (Alswig, Kragenhof, Nötkenshof und Resack), bet desmit gadus vēlāk to pārdeva Aleksandram Ernestam fon Volfam.