Cītara

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cītara
2012-03-04-Trachselwald (Foto Dietrich Michael Weidmann) 002.JPG
Ap 1925. gadu izgatavota koncertcītara
Stīgu instruments
Citi nosaukumi cītars, cītere, cīters[1]
Klasifikācija Stīgu instruments, stīgskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 314.122-6[1]
(Vienkāršais kastesveida stīgskanis[1])
Izgatavotāji
Eduards Ārgalis, Aleksandrs Ķupers[2]

Cītara, cītars jeb citera, vecajā ortogrāfijā — zitera (no grieķu: κιθάρα, kithāra), ir plakans daudzstīgu mūzikas instruments. Cītarām ir dažādi paveidi, piemēram, akordcītara, "dūru" cītara, taustiņcītara, pedāļcītara u.c.. Tiek izmantota gan pavadījuma mūzikai, piemēram, vijolei vai balsij, gan arī kā solo un galvenās muzikālās tēmas atskaņošanas instruments.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā teikts Rīgas Latviešu biedrības izdotajā Konversācijas vārdnīcā: „tagadējās cītaras (domāta koncertcītara) dzimtene ir Tirole. Tai 36—42 stīgas, pie kam 5 meldijas stīgas no tērauda guļ virs īpaša taustes dēļa. Meldijas stīgas nospiež kreisās rokas pirksti, kamēr labās rokas īkšķis ar īpašu gredzenu „izsit" meldiju un pārējie pirksti trinkšķina pavadījumu. Ir lietošanā arī cītaras ar 4 stīgām vijoles toņu noskaņojumā, kuras aizskar ar lociņu."[3]

Izgatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meklējumi un izmēģinājumi meistaru noveduši pie pārliecības, ka 7 toņkārtu akordcitaru noderīgākie izmēri ir 80x60x10 cm. Apmalēm jāņem vecā mēnesī cirsta kļava (nedzīvs koks neskanēs), kas nojumē turēta vismaz sešus gadus. Vākam ieteicama kļava, apse vai melnalksnis. Vāks — skaņas dēlis — jāliek no smalkšķiedraina, 9 mm bieza egles dēlīša. Visskanīgākās baltās egles augot Dobeles un Ventspils mežos. Skaņas dēlī jāizgriež 7 skaņas caurumi 3,2 cm diametrā. Stīgu tapu slieksnīšu („steķīšu") pagatavošanai jālieto kļavas koksne un tie jānokrāso. Citaras stūri jāsavieno („jāsacapo") ar dzeguļiem (dēlīšu galu ierobojumiem). Nekādā gadījumā nav pieļaujama naglošana, bet jālieto tikai vislabākā līme. Paša darinātā un virpai („dreijai") piemērotā basa stīgu tinamā ierīce arī palīdz nodrošināt instrumenta labumu. Stīgas sagrupētas akordos: katrā no tiem 3 basa un 18 parastās stīgas. E. Ārgalis savu instrumentu skaņo šādi: H-E-F-C-G-D-A.

Īrisa Liepiņa „Tautas muzikanti Vidzemē”, Latvju muzikantu 1992. gada 1. janvāra 22. numurs[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Muktupāvels 1999, 104.—106. lpp.
  2. 2,0 2,1 Īrisa Liepiņa (1992. gada 1. janvāris). Roberts Zuika. red. "Tautas muzikanti Vidzemē". Latvju muzikanti (Latviešu koru apvienība ASV) (Nr. 22): 2545.—2548. lpp.
  3. Konversācijas vārdnīca. 4. sējums. Rīga : RLB. 1921.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]