Rīgas Latviešu biedrība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas Latviešu biedrības karogs
Latviešu biedrības nams

Rīgas Latviešu biedrība ir viena no vecākajām latviešu sabiedriskajām organizācijām, kas dibināta 1868. gadā, likvidēta 1940. gadā un atkal atjaunota 1989. gadā.

Biedrība rīko ar tautas tradīcijām saistītus sabiedriskus pasākumus un atbalsta dažādu kolektīvu darbību. Pašlaik biedrībā ir vairāk kā 700 biedru un 6 Goda biedri: Imants Kokars, Andris Kolbergs, Jānis Stradiņš, Vaira Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis un Imants Ziedonis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Latviešu biedrības nams 1885. gada litogrāfijā
Rīgas Latviešu biedrības ēka pirms nodegšanas
Rīgas Latviešu biedrības nams pēc atjaunošanas 1910. gadā
Viena no Rīgas Latviešu biedrības svētku zālēm ar tautisku interjeru

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijas teritorijā (Kurzemes guberņā 1817. gadā, Vidzemes guberņā 1819. gadā, Vitebskas guberņā tikai 1861. gadā) zemnieki sāka brīvi pārvietoties un iegūt īpašumā zemi. Tas veicināja līdz tam nepieredzētu latviešu pārcelšanos uz plaukstošo tirdzniecības un rūpniecības pilsētu Rīgu. Pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857-1863) Rīgā sāka būvēt jaunas ēkas un rūpnīcas, kurām bija nepieciešams papildus darbaspēks. Šajā laikā no akadēmiski izglītotajiem Tērbatas universitātes beidzējiem sāka veidoties latviešu inteliģence. Rīgas latviešiem auga nepieciešamība pēc sava vienojošā centra gan sabiedriski un saimnieciski organizatoriskā ziņā, gan nacionālās kopības izjūtas apliecināšanai.

Pirmie latviešu biedrības dibināšanas mēģinājumi notika jau 19. gadsimta 40. tajos gados toreizējā Jelgavas priekšpilsētā (Pārdaugavā) grāfa Kellera vadībā.[1] Pārdaugavā latviešu īpatsvars bija sevišķi liels un biedrošanās tradīcijas bija jau brāļu draudžu laikiem 18. gadsimtā, kad Jānis Šteinhauers izveidoja turīgo latviešu kopu, kas vāca rakstiskās liecības par Rīgas latviešu amatu vēsturi, viņa brālis Daniēls Rīgas rātei iesniedza prasību uzņemt latviešus namnieku kārtā. Pārdaugavas latviešu sabiedrība no jauna organizējās ap 1860. gadu skolotāja Jura Caunīša un sabiedriskā darbinieka Kaspara Biezbārža vadībā. 1860. gada 30. augustā Baltajā muižā norisinājās Pārdaugavas jaunlatviešu apspriede ar Bernhardu Dīriķi un no Pēterburgas atbraukušo Krievijas impērijas Finanšu ministrijas ierēdni Krišjāni Valdemāru par Latviešu rakstniecības biedrības dibināšanu Latviešu literārās biedrības parauga, taču valdība to neapstiprināja. 1868. gada 2. martā sakarā ar neražu igauņu zemēs latviskās Rīgas mērnieku, liģeru un enkurnieku amatu brālības nodibināja "Latvisku palīdzības biedrību priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem". Biedrība rīkoja labdarības pasākumus un ar lieliem panākumiem uzveda lugu "Žūpu Bērtulis".

Pirmais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibināšanas iniciatori bija ierēdnis Bernhards Dīriķis, arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis un fabrikants Rihards Tomsons. Pirmās pulcēšanās protokols rakstīts J.F. Baumaņa dzīvoklī 1868. gada 16. augustā un jau 24.oktobrī Krievijas Iekšlietu ministrijā tika apstiprināti biedrības statūti. Dibinātāju pilnsapulce sanāca 22. novembrī, tajā piedalījās vairāk nekā 100 biedru, kuri ievēlēja 36 runas vīrus. Savukārt tie no sava vidus par biedrības priekšnieku ievēlēja B.Dīriķi un par viņa biedriem R.Tomsonu un J.F.Baumani. Biedrības pirmās telpas bija tagadējā Tērbatas ielā.

Biedrības galvenie mērķi sākotnēji bija palīdzība trūkumcietējiem un derīgu zināšanu, "godīgas kārtības" un "gara apgaismošanas" izplatīšana starp Rīgas latviešiem. Politika biedrības statūtos nebija paredzēta, tomēr tā deva milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā, tostarp Latviešu Vispārējo Dziesmu svētku organizēšanā. RLB karogā tika ierakstītie vārdi "stāvi stipri, strādā droši". [2]

Biedrībā jau 1868. gadā sāka darboties pirmais latviešu teātris, pie RLB Zinību komisijas darbojās Derīgo grāmatu nodaļa, kura izdeva nozīmīgus izdevumus, ieskaitot pirmo Latviešu Konversācijas vārdnīcu četros sējumos. Biedrība 1869. gadā Katlakalnā uzcēla pieminekli Garlībam Merķelim. 1870. gadā tā pārcēlās uz savu namu tagadējā Merķeļa ielā, kas nodega, bet tika ātri atjaunots daudz plašākā ēkā 1910. gadā. Brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī RLB namā tika formētas latviešu militārās vienības Rīgas aizstāvēšanai. Bermonta armijas uzbrukuma laikā Rīgas Latviešu biedrības namā 1919. gada oktobrī ierīkoja Rīgas aizstāvju ēdināšanas punktu, ko vadīja Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes sieva Justīne.

Otrais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā Pasaules kara un Latvijas Republikas nodibināšanas RLB pieskaņoja savus statūtus 1923. gada 18. jūlija Biedrību likumam. Tās muzejs, teātris un daudzas citas biedrības aizsāktās nozares pārgāja valsts pārziņā. Biedrības darbības mērogi sašaurinājās un Andreja Krastkalna vadībā RLB pārtapa par elitāru organizāciju, tās namā pulcējās Rīgas augstākā sabiedrība, notika greznas balles un pieņemšanas. Paralēli šai ārēji spožajai darbībai strādāja tradicionālās komisijas, entuziastus pamazām nomainīja akadēmiski izglītoti speciālisti, veidojās jaunas struktūras, piemēram, nacionālās un politiskās audzināšanas nodaļa, radās vienas profesijas kopas un interešu klubi. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas RLB darbība tika pārtraukta. [3]

Ar Latvijas marionešu valdības sabiedrisko lietu ministra P. Blaua 1940. gada 18. jūlija rīkojumu Rīgas Latviešu biedrības nams tika nodots Sarkanās armijas rīcībā. [4]

Darbības pārtraukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad nacistiskās Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlijā ieņēma Rīgu, Rīgas Latviešu biedrības namā izveidoja Latviešu organizāciju centru, kura vadīšanu uzņēmās bijušais LR satiksmes ministrs Bernhards Einbergs. Latviešu organizāciju centrs nesekmīgi mēģināja pārņemt varu okupētajā Latvijā un izdot laikrakstu "Tēvija". [5] Pēc ottreizējās PSRS okupācijas likvidētās Rīgas Latviešu biedrības namā atradās Baltijas kara apgabala virsnieku nams, kurā 1946. gada 26. janvārī -3. februārī norisinājās Baltijas kara apgabala kara tribunāls, kurā publiskā tiesas prāvā uz nāvi notiesāja septiņus Ostlandes militārās pārvaldes augstākos virsniekus. [6] Mēģinājums atgūt zaudēto namu latviešu kultūras iestāžu vajadzībām notika t.s. "Atkušņa periodā" 1957. gadā, kad tika izsludināts konkurss LPSR Valsts Dailes teātra celtniecības projektu. Teātra direktors J. Palkavnieks cita starpā 1957. gada augustā saņēma pamatotu projektu pārbūvēt ēku Merķeļa ielā 13, lai tajā varētu novietoties Jāņa Raiņa vārdā nosauktais Valsts Dailes teātris, Mākslas darbinieku nams un apakšējā stāvā un pagrabā – Mākslinieku klubs ar restorānu. [7]

Trešais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Biedrība tika atjaunota 1989. gada 14. janvārī un par tās priekšsēdētāju ievēlēja rakstnieku un sabiedrisko darbinieku Andri Kolbergu. No 1989. gada 4. oktobra līdz 1991. gada 2. martam RLB vadīja filozofs un sociologs Pēteris Laķis. Viņa vadībā tika veikti priekšdarbi biedrības nama pārņemšanai no PSRS bruņotajiem spēkiem. 1993. gada sākumā spiedīgo finansiālo apstākļu dēļ notika mēģinājums biedrības ēku un pašu RLB komercializēt, tomēr tā tika saglabāta kā latviska kultūras organizācija. No 1993. gada 7. aprīļa līdz savai nāvei 1998. gada 9. oktobrī RLB vadīja teātra režisors Pēteris Pētersons, no 1999. gada 24. februāra līdz 2002. gada 5. martam kinorežisors Jānis Streičs, kura vadībā biedrība aizsāka jaunu projektu – ikgadējo kultūras programmu „Gaismu sauca”. Gadu gaitā tā veltīta izcilām personībām Latvijas kultūras dzīvē - Pēterim Miglinīkam, Auseklim, Kārlim Skalbem, Krišjānim Baronam, Ansim Lerham-Puškaitim, Ādolfam Alunānam, Marģerim Zariņam, Jānim Jaunsudrabiņam, Jurjānu Andrejam, Edvartam Virzam, Stērstu Andrejam, Ernstam Glikam, Aleksandram Būmanim un Marģerim Zariņam. 1999. gadā tika piešķirti līdzekļi RLB nama daļas restaurācijai un renovācijai, kas ilga no 1999. gada jūnija līdz 2000. gada februārim. No 2002. gada 5. marta līdz 2010. gada 3. februārim RLB vadīja literatūrzinātnieks, rakstnieks Valdis Rūmnieks, pašreiz to vada 10. Saeimas deputāts sabiedriskais darbinieks Ingmārs Čaklais.

RLB atjaunoja sadarbības līgumus ar tām organizācijām, ar kurām biedrībai ir ilgstoša un noturīga sadarbība: 2004. gadā ar Nacionālo bruņoto spēku štābu, Latvijas Zinātņu akadēmiju un RLB un nacionālās kultūras attīstības fondu. 2005. gadā ar Latvijas Kultūras koledžu un Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondu, savukārt 2006. gadā ar Latvijas Bērnu fondu. Notika arī vairākas svarīgas diskusijas: kopīgi ar Latvijas Inteliģences apvienību tika organizēta publiskā diskusija “Latvijas brīvības un neatkarības 20 gadi (1991-2010). Iegūtais. Zaudētais. Ko darīsim tālāk?”, sadarbībā ar Radošo savienību padomi un lielākajām kultūras nozares organizācijām rīkota diskusija “Cīņa par kultūru ir cīņa par valsti!”, kurā piedalījās piecu lielāko politisko apvienību kultūras ministra kandidāti un notika Rīgas Latviešu biedrības biedru – jauniešu ierosināta diskusija “Augstākās izglītības kvalitāte Latvijā”. [3]

Rīgas Latviešu biedrības vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

RLB priekšnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

RLB priekšsēdētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Latviešu biedrības komisijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patlaban RLB darbojas 10 komisijas un "Tautas dzīvā spēka pētniecības centrs":

  • Nacionālās identitātes komisija
  • Zinību komisija
  • Statūtu un ētikas komisija
  • Literatūras komisija
  • Mūzikas komisija
  • Teātra komisija
  • Folkloras komisija
  • Dāmu komiteja
  • Kārtības komisija
  • Vizuālās mākslas komisija
  • Tautas dzīvā spēka pētniecības centrs

RLB kolektīvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • RLB Jauktais koris
  • RLB senioru koris "eReLBe"
  • Kamerkoris „Austrums”
  • Klasiskās mūzikas koris „Ars Longa”
  • Sieviešu koris „Ausma”
  • RLB Vīru koris
  • Tautas deju kolektīvs „Vija”
  • Floras dizaina studija „Rezēda”
  • Tautas lietišķās mākslas studija „Cēre”
  • Bērnu vokālā studija „Knīpas un Knauķi”
  • Pensionēto skolotāju ansamblis „Saskaņa”
  • Vokālā grupa "Putni"

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas XVIII sējums, 35928 sleja. Rīga, 1938.-1939.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas XVIII sējums, 35927 sleja. Rīga, 1938.-1939.
  3. 3,0 3,1 Rīgas Latviešu biedrības mājas lapa
  4. Latvijas Centrālais Valsts vēstures arhīvs, fonds 2798, t. apr.; lieta Nr. 83, lpp. 14
  5. Antonijs Zunda. Latvija nacistu varā (1941 - 1945). "Latvijas Avīze", 2005. gada 9. februāris
  6. Dzintars Ērglis. Paraugprāva Rīgā. «Mazajai Nirnbergai» – 60. "Latvijas Avīze" 5. februāris, 2006.
  7. Dailes teātra vēsture tā mājas lapā

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]