Vidzemes skolotāju seminārs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cimzes skolotāju seminārs)
Jump to navigation Jump to search
Grāmatas "Bruņniecības draudžu skolotāju seminārs Valkā, tā skolotāji un audzēkņi" vāks (1898).
Agrākā Vidzemes skolotāju semināra ēka Valkā (1937).
Valmieras skolotāju semināra ēka (celta 1902).

Vidzemes draudžu skolotāju seminārs (vācu: Das Ritterschaftliche Parochiallehrer-Seminar zu Livland), arī Cimzes seminārs, bija Vidzemes bruņniecības uzturēta mācību iestāde Valmierā (1839—1849), vēlāk Valkā (1849—1890). Semināra pamatuzdevums bija sagatavot skolotājus Vidzemes guberņas draudžu skolu vajadzībām. Semināru no 1839. gada līdz 1881. gadam vadīja Jānis Cimze (1814-1881) un pilnu mācību kursu tajā pabeidza 479 audzēkņi.

Kopš 1971. gada bijušajā semināra ēkā atrodas Valkas Novadpētniecības muzejs, kurā apskatāma ekspozīcija “J.Cimzes Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs un tā audzēkņu kultūrizglītojošā darbība”.

Baltijas rusifikācijas periodā 1902. gadā Valmierā uzcēla jaunu Rīgas mācību apgabala kuratoram pakļautu Valmieras skolotāju semināru ar krievu mācību valodu (krievu: Вольмарская учительская семинария).

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1738. gadā Valmiermuižas īpašniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte ar Vidzemes landrāta Baltazara Kampenhauzena un Vidzemes ģenerālsuperintendenta Jēkaba Fišera atļauju Valmierā atvēra brāļu draudzes skolotāju sagatavošanas skolu jeb Valmieras draudzes novada palīgmācītāju diakonātu. Līdzās diakonātam Valmieras Jēra kalnā tika uzcelts mazāks saiešanas nams latviešu sapulcēm, vēlāk pašā Gaujas krastā lielāks ar divām zālēm vācu un latviešu sanāksmēm.[1] Šis skolotāju seminārs Valmierā darbojās līdz 1744. gadam.

Vidzemes draudžu skolotāju seminārs Valmierā un Valkā (1839—1890)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1819. gada zemnieku brīvlaišanas Vidzemes bruņniecība nolēma atjaunot draudžu skolotāju semināru. Vidzemes mācītāju sinode 1834. gadā par jaundibināmā Vidzemes skolotāju semināra vadītāju pēc Valmieras luterāņu draudzes mācītāja Ferdinanda Valtera (1801-1869) ieteikuma izvēlējās Jāni Cimzi un nosūtīja viņu uz ārzemēm sagatavoties šim amatam. 1836.—1839. gadā Cimze mācījās Veisenfelsas skolotāju seminārā, pēc tam apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju un Itāliju, kur iepazinās ar tā laika modernākajām skolotāju izglītības metodēm. Vidzemes draudzes skolu skolotāju seminārs Valmierā tika atklāts 1839. gadā, 1849. gadā tas tika pārcelts uz semināra vajadzībām celtu ēku Valkā, kur tas darbojās līdz 1890. gadam.

Mācību priekšmeti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Semināra audzēkņi apguva šādus mācību priekšmetus: • Bībele un baznīcas vēsture; • Bībeles izskaidrošana; • Kristīgā ticība (ticības un tikumības mācība); • Audzināšanas un mācības pasniegšanas mācība; • Tehniski mācības mēģinājumi; • Latviešu, vācu un krievu valoda; • Vēsture; • Elementārā matemātika; • Dabas mācība un dabas vēsture; • Rakstīšana un zīmēšana; • Dziedāšana, vijoļu un ērģeļu spēlēšana, ģenerālbāze (harmonijas mācība).

Semināra audzēkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seminārā mācījās vēlāk Latvijā un Igaunijā ievērojami pedagogi (V. Švēde, H. Einers), koru diriģenti (I. Zīle, Fr. Sēbelmans), komponisti (Dāvids Cimze, Kārlis Baumanis, A. Kunileids), mūziķi (J. Sērmūkslis, A. Lete u.c.), literāti (Auseklis, A. Grencšteins), mācītāji (Ā. Jende, J. Neikens), sabiedriskie darbinieki (V. Bērsons, K.R. Jakobsons) un daudzi citi.

Valmieras skolotāju seminārs (1902—1919)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1901. gadā Krievijas impērijas Tautas Izglītības ministrija Rīgas mācību apgabala kuratoram piešķīra kredītu jauna skolotāju semināra būvei Valmierā. A. Kizelbaša izstrādātajā Valmieras skolotāju semināra ēkas projektā ēkas pirmais stāvs bija paredzēts skolēnu mācību procesam, bet otrais stāvs skolas internātam, pasniedzēju dzīvokļiem un lūgšanu kapellai.

Valmieras skolotāju seminārs uzsāka darboties 1902. gada 17. jūlijā, 1902. gada rudenī seminārā uzņēma 40 audzēkņus, taču 1903./1904. gadā notika semināra reforma, kas paplašināja semināru – trīsgadīgo skolotāju sagatavošanas iestādi pārveidoja par četrgadīgo, tas nozīmēja, ka bija iespējams uzņemt divreiz lielāku audzēkņu skaitu. Pirmā pasaules kara laikā semināra ēkā tika ierīkota Krievijas armijas kara slimnīca un mācības notika pēcpusdienās Sieviešu ģimnāzijas telpās.

Pēc Vācijas armijas uzbrukuma un Rīgas okupācijas 1917. gada rudenī Valmieras skolotāju semināru pārcēla uz Sizraņu Krievijā, tomēr vēl 1918. gadā semināru beidza 25 audzēkņi, bet 1919. mācību gadā semināru beidza 13 audzēkņi. Semināru visā pastāvēšanas laikā pabeidza 424 latvieši, 45 igauņi, 48 krievi, 1 baltkrievs, kopā 520 audzēkņi.[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vidzemes skolotāju seminārs / [Iveta Ķestere] // Latvijas enciklopēdija. - Rīga: Valērija Belokoņa izd., 2009. - 5.sēj.: Rojas-Tvīgu, 785.lpp.
  • Peterson C., Bach J., Inselberg E. Das ritterschaftliche Parochiallehrer-Seminar in Walk, seine Lehrer und Zöglinge 1839–1890 – Riga, 1898.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ervīns Jākobsons. Lielā atmoda Vidzemē, pārpublicēts no žurnāla "Tikšanās" 2011. gada aprīļa numura
  2. Valmieras skolotāju semināra vēsture

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]