Dabiskā kārtība (filozofija)

Vikipēdijas lapa

Filozofijā dabiskā kārtība ir morālais avots, no kura dabiskie likumi cenšas iegūt savu autoritāti. Dabiskā kārtība ietver būtņu dabisko mijiedarbību vienai ar otru, likuma neesamības gadījumā, kuru dabiskie likumi mēģina nostiprināt. Tas ir saistīts ar darmu.

Turpretī dievišķie likumi autoritāti meklē no Dieva, bet pozitīvie likumi meklē autoritāti no valdības.

Jēdzienu Hanss-Hermans Hopss izmanto savā grāmatā "Demokrātija: Dievs, kurš neizdevās: Monarhijas, demokrātijas un dabiskās kārtības ekonomika un politika", lai aizstāvētu anarhisma kapitālismu.

Šo terminu savos rakstos lieto Frīdrihs Hajeks.

18. gadsimta apgaismības laikmeta franču filozofu grupa Fiziokrāti, stingri ticēja dabiskās kārtības filozofijai. Viņuprāt, tā ir Dieva dota ideāla kārtība, kas ļāva cilvēkiem dzīvot kopā ideālā sabiedrībā. Dabas likumi ir Dieva gribas izpausme. Tādējādi vīrieši nesanāca kopā caur zināmā mērā pieņemtu "sociālo līgumu", kuram valsts varai ir lielāka leģitimitāte pār indivīdu. Drīzāk viņiem bija jāatklāj dabiskās kārtības likumi, kas ļautu dzīvot sabiedrībā, nezaudējot būtiskas brīvības.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Physical and Practical Ideas of Physiocrats (With Diagram)». Economics Discussion (en-US). 2016-05-16. Skatīts: 2023-02-03.