Dalībniece:Iveta 2015/Smilšu kaste2

Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika bija porcelāna un fajansa trauku fabrika, kas atradās Rīgā, Maskavas ielā 257.^[1] To dibināja Sidors Kuzņecovs 1841. gadā. Tas bija pats lielākais uzņēmums Latvijas teritorijā. Pēc 2010. gada ražošana fabrikas teritorijā pilnīgi pārtraukta, pēc tam visas rūpnīcas ēkas tika nojauktas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuzņecovu rūpnīcu sākumi datējami 1812. gadā, kad kalējs Jakovs dibināja pirmo nelielo uzņēmumu Piemaskavā. 19. gadsimtā uzņēmumam bija daudzas filiāles Krievijā. Pirmā fabrika baltijā tika atvērta Rīgas pievārtē Ķengaragā 1841. gadā kā S. T. Kuzņecova rūpnīca (krievu: завод С. Т. Кузнецова), kuru nodibināja Krievijas uzņēmējs Sidors Kuzņecovs. Par oficiālo uzņēmuma dibināšanas datumu Krievijā uzskatīja 1812. gadu, kad vecticībnieki Kuzņecovi Gžeļā (Гжель) pie Maskavas nodibināja savu pirmo uzņēmumu. Rīgas fabrikā ražoja pusfajansa, bet no 1851. gada arī porcelāna izstrādājumus. 1864. gadā pēc Sidora Kuzņecova nāves uzņēmuma vadību pārņēma viņa dēls Matvejs Kuzņecovs. 19. gadsimta 70. gados fabrika nodarbināja vairāk nekā tūkstots strādnieku. 1872. gadā Matvejs Kuzņecovs nomainīja sabiedrības nosaukumu uz M. S. Kuzņecova sabiedrība. Izejvielas Rīgas fabrikai nāca no Krievijas Impērijas iekšējām guberņām, kā arī no Vācijas, Holandes, Francijas, Skandināvijas, ogles — no Anglijas. Daļa gatavās produkcijas tika pārdota vietējā tirgū un citās Krievijas Impērijas guberņās, pārējā produkcija tika eksportēta uz Angliju, Holandi un citām valstīm.^[2]

1887. gadā Matvejs Kuzņecovs vēlreiz mainīja sava uzņēmuma nosaukumu, nodibinot "M. S.Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabriku". No 1889. gada fabrika piederēja M. S. Kuzņecova sabiedrībai (Товарищество производства фарфоровых и фаянсовых изделий М. С. Кузнецова), kurai piederēja arī lielas rūpnīcas Duļevā (Дулево), Novgorodā un Verbilkos (Вербилки). 1887. gadā Matvejs vēlreiz mainīja uzņēmuma nosaukumu, nodibinot M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabriku. Rūpnīcā ražotās porcelāna servīzes guva atzinību 1889. gada Pasaules izstādē Parīzē. 20. gadsimta sākumā fabrika nodarbināja 2500 strādnieku. 1908. gadā fabrikā tika izgatavoti vairāk kā 22,3 miljoni keramikas izstrādājumu, no tiem 11,4 miljoni bija porcelāna, 3,7 miljoni fajansa un 7,1 miljons pusfajansa trauku.^[3] 1913. gadā fabrikā jau nodarbināja 2650 strādnieku.

Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Rīgai 1915. gadā fabrikas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Krieviju. Pēc kara 1920. gados ražošana fabrikā atjaunojās, no 1922. gada tā piederēja akciju sabiedrībai "M. S. Kuzņecovs". 1932. gadā daļu akciju Kuzņecovi pārdeva Mārtiņam Kalniņam un ievēlēja viņu par akciju sabiedrības M. S.Kuzņecovs valdes priekšsēdētāju. 1935. gadu akciju sabiedrība beidza ar 10 tūkstošu latu peļņu. 1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim Kuzņecovu fabrikā izgatavoto (pēc Romana Sutas skicēm) kafijas servīzi. 1940. gadā fabrika tika nacionalizēta un pārdēvēta par Rīgas keramikas fabriku, 1963. gadā tika iekļauta Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā. 1968. gadā to pārdēvēja par Rīgas porcelāna rūpnīcu. 1991. gadā to sadalīja Latvijas un Šveices kopuzņēmumā Latvpotik un a/s Rīgas porcelāns. Vēlāk rūpnīca saimniekoja a/s "Latelektrokeramika" (likvidēta 2010. gadā).^[4] No 2013. līdz 2014. gadam visas rūpnīcas ēkas, izņemot skursteņus, tika pilnībā nojauktas, lai to vietā uzbūvētu tirdzniecības un izpriecu centru "Akropole".^[5]