Pirmais rakstu piemineklis kopīgas latviešu valodas eksistencei ir ceļojoša literāta Hāzentētera Rīgas apkaimēs pierakstītā tēvreize, kas Livonijas laikmeta beigās varētu būt skanējusi šādi:
«Tāvs mūs, kas tu esi iekšā debesī,
švētīts tovs vārds,
ienāk mums tove valstībe
tovs prāts būs kā iekšā Debess
tā virsam zemes.
Mūsu dienišķo Maizi dod mums šodien
pamet mums mūsu grēku kā mēs pamet mūsu parādukiem
Neved mūs ļaunā badeklē (=badīgumā)
bet pasargā mūs no visa ļauna
Āmen.»
.svg){kind=small}
