Deitērijs

Deitērijs (grieķu: deuteros — otrais, otrējais) jeb smagais ūdeņradis ir ūdeņraža otrs stabilais izotops. Deitērija apzīmējums ir ²H vai D. Deitērija atoma kodols (deitrons) sastāv no viena protona un viena neitrona. Dabiskais ūdeņradis satur 0,0147% deitērija.

Deitēriju atklājis amerikāņu fizikālķīmiķis Harolds Jūrijs 1932. gadā.

Tā kā deitērija atoma masa ir divreiz lielāka nekā protijam, šo ūdeņraža izotopu ķīmiskās un fiziskās īpašības jūtami atšķiras — daudz vairāk, nekā jebkura cita elementa izotopiem. Tādēļ ūdeņraža izotopus ir relatīvi viegli atdalīt — piemēram, vairākās stadijās elektrolizējot ūdeni, ar jonu apmaiņas metodēm, rektificējot ūdeni vai amonjaku. Deitērija oksīdu sauc par smago ūdeni.

Deitēriju plaši izmanto atomenerģētikā kā neitronu palēninātāju kodolreaktoros. Litija-6 deiterīda veidā vai arī maisījumā ar tritiju lieto kodoltermiskās reakcijas izraisīšanai ūdeņraža bumbās. Deitērija un tritija augsttemperatūras plazmu izmanto vadāmās kodoltermiskās sintēzes realizācijai (projektā ITER). Deitēriju lieto arī laboratoriskos pētījumos (kā neradioaktīvu izotopisku marķieri, ko var viegli atšķirt masspektrometriski) un tehnikā. Organiskos šķīdinātājus, kur ūdeņradis aizvietots ar deitēriju, lieto H-KMR spektroskopijā. Ar deitēriju pildītas lokizlādes lampas lieto kā ultravioletā starojuma avotus UV spektroskopijā.

Pasaulē gadā ražo desmitiem tūkstošu tonnu deitērija.