Kodolreaktors

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lēno neitronu heterogēnā kodolreaktora shematisks attēls
1 — vadības stienis;
2 — bioloģiskā aizsardzība;
3 — siltumaizsardzība;
4 — neitronu palēninātājs;
5 — kodoldegviela;
6 — siltumnesējs.

Kodolreaktors jeb atomreaktors ir iekārta, kurā norisinās vadāma kodolu dalīšanās ķēdes reakcija. Kā kodoldegvielu izmanto dažus urāna vai plutonija izotopus. Kodolreaktorus izmanto pētnieciskām vajadzībām vai arī enerģijas iegūšanai (sk. atomelektrostacija). Kodolreaktors darbojas, ja aktīvajā zonā novietotās kodoldegvielas daudzums pārsniedz kritisko masu.

Kodolreaktorus iedala pēc neitronu enerģijas (kodoltermiskais, lēno neitronu, ātro neitronu kodolreaktors), pēc izmantotās kodoldegvielas, pēc neitronu palēninātāja (ūdens, grafīts, berilijs, citi) un siltumnesēja (ūdens, gāze, šķidri metāli, citi).

Arī Latvijā ir atradušies kodolreaktori. Salaspilī 1961.-1998. gadā darbojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta atomreaktors. Rīgā esot atradies arī nulljaudas kodolreaktors — Rīgas kritiskais stends.[1]

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kodolreaktora darbības princips ir līdzīgs kā citos enerģijas ieguves avotos — tiek ģenerēts siltums, kas silda ūdeni vai kādu citu siltumnesēju. Tas tiek pārvērsts tvaikā, kas savukārt griež turbīnu, kas ģenerē elektrību.

Kodolu dalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kodolu dalīšanās

Lai notiktu kodolu dalīšanās reakcija, ir nepieciešams skaldāmais materiāls, kā piemēram urāns-235 vai plutonijs-239. Šiem izotopiem absorbējot neitronus, notiek kodoldalīšanās reakcija, kuras rezultātā kodols sabrūk par vieglākiem kodoliem un atsevišķiem neitroniem. Reakcijā, kurā sadalās urāns-235, tas sadalās kriptonā-92 un bārijā-141, kā arī tiek izstaroti 3 neitroni. Aprēķinot kopējo produktu masu, iegūst, ka sākuma masa ir lielāka kā produktu summārā masa, ko sauc par masas defektu. Pielietojot formulu E=mc2, iegūst, ka šī iztrūkstošā masa ir pārvērsta enerģijā, galvenokārt kinētiskajā enerģijā, kas piemīt radušamies neitroniem un skaldīšanās produktiem. Salīdzinot enerģijas daudzumu, kas tiek izdalīts šādā procesā, ar ķīmiskajām reakcijām, piemēram, ogļu degšanu, var konstatēt, ka kodolreakcijās iegūst miljons reizes vairāk enerģijas uz masas vienību.

Ķēdes reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apskatot U-235 piemēru, mēs iegūstam 3 papildu neitronus katrā kodoldalīšanās aktā, tādējādi teorētiski katrs neitrons varētu sašķelt 3 citus kodolus. Bet dabā tā nenotiek. Katram atomam ir noteikta varbūtība tikt sašķeltam, ko raksturo ar kodolreakcijas efektīvo šķērsgriezumu un to mēra barnos. Šis kodolreakcijas raksturlielums nav konstants, bet ir atkarīgs no daļiņas veida un enerģijas. Tipiskā kodolreaktorā izmanto siltumneitronus, kuru enerģija ir 0,025 eV, jo pie šīs enerģijas ir relatīvi liela varbūtība izraisīt jaunas kodolreakcijas, tādējādi samazinot nepieciešamo degvielas daudzumu, lai reaktors spētu nodrošināt kontrolētu ķēdes reakciju. Atomelektrostacijās tiek strikti kontrolēts reakciju daudzums, turpretim atomieroču mērķis ir iegūt pēc iespējas vairāk reakcijas laika momentā, tādējādi radot sprādzienu. Lai nodrošinātu kontrolētu ķēdes rekciju, reaktoros izmanto neitronu palēninātājus, kā piemēram, ūdeni, grafītu vai citus materiālus.

Reaktora ar ūdeni zem spiediena degvielas stienis

Kodoldegviela[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katras atomelektrostacijas centrā atrodas kodolreaktors kas sastāv no apvalka, degvielas stieņiem, kontroles stieņiem un palēninātāja. Kodoldegvielas stieņi parasti ir veidoti no cirkonija sakausējuma un šajos stieņos ievieto urāna oksīda tabletes. Tipiskā reaktorā ar ūdeni zem spiediena, kas ir visvairāk izmantotais reaktors pasaulē, jauns degvielas stienis sastāv no aptuveni 96,7% U-238 un 3,3% U-235. Stienis skaitās izmantots, kad U-235 daudzums ir aptuveni 0,8%.

Urāna oksīda tabletes (UO2)

Kodolatkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantotā kodoldegviela ūdens baseinā

Viena no kodolindustrijas problēmām ir kodolatkritumi. Pēc tam kad kodoldegviela ir izņemta no reaktora, tā tiek ievietota ūdens baseinos. Pirmkārt tas ir nepieciešams, jo izņemtā kodoldegviela joprojām ir karsta un turpina silt, otrkārt, šī degviela joprojām ir ievērojami radioaktīva un ūdens darbojas kā labs radiācijas absorbētājs, tāpēc šim uzdevumam izmanto 20 m dziļus baseinus, kuru virspusē praktiski ir fona radiācijas līmenis.

Parastas izlietotas degvielas stienī joprojām ir 94,3% U-238, ko ir iespējams bagātināt un iegūt U-235, ko var atkal izmantot reaktorā. Tomēr daudzās pasaules vietās U-238 tiek pieskaitīts pie kodolatkritumiem, tādējādi ievērojami palielinot atkritumu daudzumu un krietni samazinot urāna izmantošanas efektivitāti.[2] Ir iespējama šo atkritumu pārstrāde, kuras procesā atbrīvojas no radioaktīvajiem blakusproduktiem un attīra U-238 ko tālāk ir iespējams bagātināt, vai izmantot kā degvielu bagātinošajā kodolreaktorā, kā piemēram, ceturtās paaudzes šķidro sāļu reaktoros.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 5.1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 193. lpp.
  2. «Radioactivity : Spent fuel composition». www.radioactivity.eu.com. Skatīts: 2020-05-15.