Plazma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par plazmu. Par citām jēdziena Plazma nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Dekoratīvā plazmas lampa
Plazmas televizors

Plazma (grieķu: πλάσμα, plásma — ‘veidojums’) ir viens no četriem vielas agregātstāvokļiem. Tā ir daļēji vai pilnīgi jonizēta viela, kur lādētās daļiņas var brīvi pārvietoties. Pozitīvie un negatīvie joni plazmā ir apmēram vienādās koncentrācijās. Atšķirībā no gāzes, plazma ir elektrovadītājs. Plazma rodas, sakarsējot gāzes līdz augstām temperatūrām, vai jonizējot tās citā veidā, piemēram, ar intensīvu elektrisko lauku. Ja temperatūra ir zemāka par 100 000 K, tad to sauc par zemas temperatūras plazmu, savukārt, ja temperatūra ir lielāka, — par augstas temperatūras plazmu.[1]

Plazmu plaši pielietota tehnikā, piemēram, to izmanto plazmatronos, plazmas displejos, jonu dzinējos. Tā ir darba viela kodolsintēzes eksperimentālajos reaktoros. Dabā tā veidojas zibens laikā, uguns liesmās, atmosfēras augšējos slāņos, īpaši jonosfērā, un citur. Ar plazmu saistīta un skaista dabas parādība ir Svētā Elma ugunis. Kosmiskajā telpā plazma ir visizplatītākais vielas agregātstāvoklis, jo no plazmas sastāv zvaigznes, arī mūsu Saule.

Pastāv arī cietvielas plazma, kuru veido tikai cietvielas brīvie lādiņnesēji — caurumi un elektroni. Cietvielas plazmas pozitīvie joni ir cieši saistīti kristālrežģī.

Plazmas jēdzienu 1929. gadā ieviesa amerikāņu fiziķi Ērvings Lengmīrs un Levi Tonkss (Lewi Tonks).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Fizikas rokasgrāmata. Rīga : Zvaigzne. 1985. 230. lpp. ISBN 5-405-00201-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: plazma.
  • D. Franks-Kameņeckis ; R. Sagdejeva pēcvārds. Plazma - vielas ceturtais agregātstāvoklis. Rīga : Liesma, 1978.