Dobeles aplenkums (1280)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Karagājiens notika uz dienvidiem no Rīgas.
Dobeles pilskalns ar komturu pils drupām (19.gs. sākuma attēls).

1280. gada Dobeles aplenkums notika 1280. gada novembrī [1] pēc Nameiša vadītā karagājiena uz Rīgu. Karagājiens uz Dobeli tika organizēts pēc mestra Konrāda ierašanās Livonijā, kad viņam izdevās sapulcināt gan savu vasaļu, gan arī Tērbatas un Rēveles karapulkus. Uzbrucēji nopostīja Dobeles pilsētu un aplenca Dobeles pilskalnu, kuru pirms tam krustnešiem ne reizi nebija izdevies ieņemt. Tādēļ pie aizsarggrāvja uzcēla akmeņu mešanas iekārtu pils sagraušanai. Tomēr, kad tika saņemta vēsts, ka pils aizstāvjiem no Lietuvas puses izsūtīti papildus spēki, krustneši nolēma pārtraukt aplenkumu un doties tiem pretī. Sadursme notika kādā purvainā vietā, kur ordeņa jātnieki iestiga un mestrs pieņēma lēmumu atgriezties Rīgā.

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc mestra Konrāda ierašanās Livonijā, ordeņa brāļi viņam ieteica doties jaunā karagājienā uz Dobeles pili. Noteiktajā dienā mestrs Rīgā sapulcināja visu sev padoto ordeņa fogtu karapulkus, ieradās arī Tērbatas bīskaps Frīderihs no Hāzeldorfas (Vriderich, 1268–1284) un Rēveles pilskunga karadraudze ar saviem karogiem. Krustnešu karaspēks izpostīja Dobeles pilsētu un nogalināja tās iedzīvotājus, no kuriem tikai "retais izglābās, kas pilī tverties nepatapa". Kad pils ienemšanai uzbrucēji uztaisīja akmeņmeti un uzstādīja to pils aizsarggrāvja priekšā, tika saņemta ziņa, ka no Lietuvas puses Dobeles aizstāvjiem palīgā devies liels karaspēks. Krustneši saskaldīja akmeņmeti un turpināja karagājienu. Karaspēku sadursme notika uz ceļa starp Dobeli un Lietuvu [2] vietā, kas hronikā nosaukta par Slakenkapeni (Slackenkappen), iespējams, pie Tērvetes pietekas Skujaines.[3] Ieraudzījuši krustnešu karaspēka lielumu, pagāni atkāpās kādā purvainā vietā. Jātnieku pulks landmaršala vadībā devās tiem pakaļ, bet iestiga vēl neaizsalušā purva vietā un pārtrauca uzbrukumu par spīti Tērbatas bīskapa Frīderiha iebildumiem. Ordeņa vadība nolēma atgriezties Rīgā, kur mestru un Tērbatas bīskapu ordeņa bārļu sētā uzņēma kā varoņus.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ordeņmestrs Konrāds 1280.gada 30. novembrī izdeva lēņgrāmatu, kurā raksturotie laika apstākļi atbilda Atskaņu hronikā tēlotajiem
  2. A. Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. - St. Petersburg, 1892. - 104 lpp.
  3. Ditleba Alnpekes Rīmju kronika, latviski M. Siliņa. R., 1893. - 169 lpp.
  4. «Atskaņu hronika (09427. – 09507.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 7. jūnijā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]