Dzēlējzarndobumaiņi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzēlējzarndobumaiņi
Cnidaria (Hatschek, 1888)
Portugāles kuģītis (Physalia physalis)
Portugāles kuģītis (Physalia physalis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Apakšvalsts Eimetazoji (Eumetazoa)
Nodalījums Staraiņi (Radiata)
Tips Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria)
Iedalījums

Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria) ir radiāli simetrisko dzīvnieku (Animalia) tips. Dzēlējzarndobumaiņu tips apvieno vairāk kā 10 000 sugas,[1] kuras dzīvo tikai ūdenī, turklāt lielākā daļa sālsūdenī. Dzēlējzarndobumaiņiem ir divas attīstības formas: sēdošā - polips un brīvi peldošā — medūza.

Lielākā daļa dzēlējzarndobumaiņu ir plēsīgi organismi. Tie barojas ar zooplanktonu un dzīvniekiem, kas vairākas reizes lielāki nekā paši dzēlējzarndobumaiņi. Daudzas sugas barojas ar barības vielām no endosimbiontām (organismi, kas dzīvo citos organismos) aļģēm. Dažas ir parazītiskas formas. Daudzas zarndobumaiņu sugas medī citi jūras dzīvnieki, piemēram, jūras zvaigznes, jūras tārpi, zivis un bruņurupuči. Koraļļu rifi, kas ir bagāti ar endosimbiontām aļģēm, ir svarīga pasaules ekosistēma, kas nodrošina daudzu jūras sugu izdzīvošanu. Koraļļi ir cieši sasitīti tikai ar siltām un seklām tropiskajām jūrām, bet ir dzēlējzarndobumaiņu sugas, kas dzīvo dziļos, polāros ūdeņos vai saldūdenī.

Anatomija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koraļļiem piemīt tikai polipa dzīvības forma
Aborālais gals
Orālais gals
Mute
Orālais gals
Aborālais gals
     Ektoderma
     Gastroderma (Endoderma)
     Mezogleja
     Gremošanas dobums
Medūza (pa kreisi) un polips (pa labi)[2]
Medūzu sugām var būt gan abas attīstības stadijas (polipi un medūzas), gan tikai viena vai otra, attēlā jūras nātres Chrysaora fuscescens
Hidras nematocistas knidocila darbības shematisks attēlojums[2]
     Vāciņš (Operculum)
     "Pirksts" kas izsviežas, atbildot uz kairinājumu
/ / / Dzeloņi
     Inde
     Upura āda
     Upura ķermeņa audi
Disku anemones (Discosoma sp.) polipa orālais gals

Pieauguši dzēlējzarndobumaiņi ir vai nu polipi, vai medūzas, kas ir patstāvīgi organismi. Dažādas dzēlējzarndobumaiņu sugas var eksistēt vai nu tikai kā viena no šīm formām (polips vai medūza), vai arī dzīves ciklā ir abas stadijas — gan polipa, gan medūzas stadija. To ķermeņi sastāv no mezoglejas - želejveidīgas substances, kas atrodas starp divām epitēlijaudu kārtām. Katra kārta parasti ir vienas šūnas biezumā.[2]

Abas formas ir radiāli simetriskas, un muti ieskauj taustekļu vainags. Turklāt medūzām ir otrs vainags ap zvanveida ķermeņa malu. Taustekļiem ir raksturīgi dzelkņveida izaugumi — knidocili. Tā kā šiem dzīvniekiem nav galvas, tad to ķermeņa daļu, kurā atrodas mute, sauc par orālo daļu, bet pretējo par aborālo daļu. Abām formām ir viens centrālais dobums, kas nodrošina gan barības sagremošanu, gan elpošanu. Daudzas dzēlējzarndobumaiņu sugas veido kolonijas, kas var būt gan polipu kolonijas, gan medūzu kolonijas.

Polipi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polipi pa lielākajai daļai ir koloniju dzīvnieki, tiem ir skelets, kas dažkārt ir spēcīgi attīstīts; nervu sistēma toties ir vāji attīstīta, bet maņu orgānu parasti nav. Polipu mezogleja ir ļoti plāna, un parasti tā ir mīksta.[2]

Lielākā daļa polipu veido kolonijas. Visvienkāršākā forma ir kolonija, kuras atsevišķos polipu ķermeņus savieno horizontāli guļošs cauruļveida tunelis, kas piestiprinājies pie klints vai jūras dibena. Reizēm tunelis veido zarus. Sarežģītāka kolonijas forma veidojas no savienojošiem tuneļiem, kas atgādina kokam līdzīgu struktūru. Reizēm kokveidīgajām kolonijām ir izteikts stumbrs ar zarotiem zariem vai uz stumbra zig-zag formā augoši polipi. Bieži tuneļi un polipu kāti ir segti ar aizsargājošo hitīna kārtu.[2] Daži polipi kolonijā ir specializējušies, lai pumpētu ūdeni cauri visai tuneļu sistēmai.[3]

Medūzas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medūzas ir vieninieces, skeleta tām nav, bet tām ir labi attīstītā mezogleja, kas piesātināta ar ūdeni. Mezogleja ir bieza un elastīga. Tā vienmēr atgūst savu formu pēc tam, kad muskuļi ap ķermeņa ārējo malu ir sarāvušies un izspieduši no medūzas zvanveida ķermeņa laukā ūdeni. Medūzas pulsācija nodrošina tai spēju peldēt.[2] Nervu sistēma komplicētāka kā polipiem, no maņu orgāniem ir līdzsvara un gaismas uztvērējorgāni. Organisma kustību koordinē decentralizēta nervu sistēma - nervu tīkls un vienkārši jušanas receptori. Dažām medūzu sugām ir vienkāršas acis, bet kubomedūzām ir īstās acis un vienkāršas smadzenes, kas nodrošina attēla redzēšanu.

Nematocistas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzēlējzarndobumaiņus raksturo tā saucamās dzeļkapsulas jeb nematocistas, kas atrodas taustekļu ektodermas šūnās; tās ir uzbrukšanas un aizsargāšanās orgāni. Šīs dzeļkapsulas ir pūslīši kas atrodas īpašās šūnās. Pūslītī ir garš, dobs pavediens, kas kapsulai miera stāvoklī savīts spirālē. Šūnām, kas kapsulu satur, ārpusē atrodas jūtīgs dzelkņveida izaugums — knidocils. Knidocils uztver ārējās vides kairinājumus. Atbildot uz kairinājumu, dzeļkapsula izsviež tajā esošo pavedienu, kas turklāt izvēršas uz āru līdzīgi cimda pirkstam. Kopā ar pavedienu no dzeļkapsulas izšļācas arī tās šķidrais saturs, kam ir kodīgas un dažkārt arī indīgas īpašības. Šādam dzeļkapsulas «šāvienam» var būt dažādas sekas. Dažos gadījumos pavediens pārsit ienaidnieka plāno apvalku, citos — apdullina to vai arī ienaidnieku vai upuri aptin ar dzeļpavedieniem kā ar tīklu. Daži dzēlējzarndobumaiņi, kā, piemēram, lielie scifozoji ar dzeļkapsulām var arī cilvēkam radīt visai jūtamus apdegumus, kas atgādina nātru dzēlienus (tāpēc dzeļkapsulas dažkārt sauc par nātru kapsulām). Kad pavediens izsviests, dzeļkapsula vairs neatjaunojas un šūna, kurā tā atradās, deģenerējas. Jaunas šūnas ar dzeļkapsulām veidojas no attiecīgajām ektodermas šūnām.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Scifozoju dzīves cikls

Dzēlējzarndobumaiņiem ir iespējami divi dzīves cikli (polipa un medūzas), un abos ciklos tie vairojas. Piemēram, scifozojiem un kubomedūzām kāpurs brīvi peld līdz atrod piemērotu vietu, lai piestiprinātos un kļūtu par polipu. Tas kādu laiku aug, tad scifomedūzu polipiem taustekļi tiek absorbēti, un kāts sadalās horizontālos diskos, kas kļūst par jaunajām medūzām. Šo procesu sauc par strobilāciju. Medūzas peld un aug līdz sasniedz dzimumbriedumu. Tikmēr polips atkal atjaunojas un periodiski strobilējas. Pieaugušajām medūzām gastrodermā attīstās dzimumšūnas vai nu sievišķās, vai vīrišķās. Pārošanās laikā medūzas ūdenī izdala gametas.[4]

Dažām medūzām nav polipu stadijas. Kubomedūzām no polipa izaug tikai viena medūza. Hidrozojiem var būt visi trīs attīstības formu veidi: abas attīstības stadijas, tikai polipa stadija un tikai medūzas satdija. Dažām sugām medūza paliek piestiprināta pie polipa un ir atbildīga par reprodukciju. Koraļļpolipiem nav medūzas attīstības stadijas, un tiem izšķir vīrišķos polipus un sievišķos polipus.[4]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tips Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Phylum Cnidaria
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Ruppert, E.E., Fox, R.S., and Barnes, R.D. (2004). Invertebrate Zoology (7 ed.). Brooks / Cole. pp. 111–124. ISBN 0-03-025982-7
  3. Shostak, S. (2006). "Cnidaria (Coelenterates)". Encyclopedia of Life Sciences. John Wiley & Sons. doi:10.1038/npg.els.0004117.
  4. 4,0 4,1 Hinde, R.T., (1998). "The Cnidaria and Ctenophora". In Anderson, D.T.,. Invertebrate Zoology. Oxford University Press. pp. 28–57. ISBN 0-19-551368-1.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Dzēlējzarndobumaiņi