Edetānu Valentija

Edetānu Valentija
Valentia Edetanorum
Valentijas romiešu termas.
Edetānu Valentija
Atrašanās vieta	Valensijas apgabals, Spānija
Koordinātas	39°28′34.2″N 0°22′27.6″W
Veids	Pilsēta
Vēsture
Kultūras	Romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Ierobežota piekļuve

Edetānu Valentija (latīņu: Valentia Edetanorum) ir sena romiešu pilsēta Tarrakonas Spānijas romiešu provincē, Turijas upes krastā, tagad Spānijā, Valensijas apgabalā, Vidusjūras piekrastē (mūsdienās Valensija). Dibināta 2. gadsimtā pr.Kr. tā skaitās viena no senākajām romiešu pilsētām ārpus Itālijas. Pilsētas nosaukums nozīmē nocietināta edetānu (ibēru cilts) pilsēta.

Vēsture

Nesenie arheoloģiskie pētījumi liecina, ka šī vieta bija apdzīvota vēl 4. gadsimtā pr.Kr. Atradumi rāda, ka caur šo vietu gāja tirdzniecības ceļi, kur tika tirgota izsmalcināta keramika.

Romiešu konsuls Decims Jūnijs Bruts Kallaiks atgriezās ar savu karaspēku no Luzitānijas karagājiena 610. gadā AVC (ab urbe condita − no Pilsētas [Romas] dibināšanas), kas atbilst 138. gadam pr.Kr. Kā balvu par drošsirdību viņš saviem ļaudīm dāvāja zemi Pireneju pussalas austrumos, upes salā netālu no Turijas upes grīvas, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā pie upes brasla, pa kuru gāja ceļš Via Heraclea, kas vēlāk pazīstams kā Via Augusta, kas savienoja Bētiku ar Romu. Sākotnēji pilsētā dzīvoja ap 2000 romiešu pārceļotāju. Pēc savas koncepcijas tā bija klasiska romiešu pilsēta. Pilsētas centrs atradās mūsdienu Plaza de la Virgenas rajonā. Tur bija forums un kadro un dekumanas ielu krustojums, kas veidoja un joprojām veido divas galvenās pilsētas asis. Kadro atbilst mūsdienu Salvadoras-Almoinas ielām, bet dekumana Kalle de los Kabaljerosas ielai.

Pēc pilsētas dibināšanas Valentijā sākās ekonomiska un demogrāfiska izaugsme, līdz karā starp Gneju Pompeju un Kvintu Sertoriju 75. gadā pr.Kr. Valentijas pilsēta tika sagrauta. Kara laikā Gajs Herenijs, Sertorija vietvaldis, kopā ar apmēram 10 000 dumpiniekiem krita pie pilsētas mūriem. Vairāki sakropļoti skeleti, atrasti Lalmuanā, Valensijā, liecina par nāvessodiem pēc pilsētas ieņemšanas. No pilsētas apbūves nesagrauta palika tikai viena, Asklēpijam veltīta, celtne Valensijas katedrāles rajonā, kas pildīja sanatorijas funkciju. Kara rezultātā sagrautā pilsēta tika pamesta apmēram 50 gadus.

No jauna Valentija tika dibināta jau imperatora Augusta Oktaviāna laikā starp 5. gadu pr.Kr. un 5. gadu. Attiecīgi šajā kolonijā bija divas valdības palātas: veterāniem, kas ieradās pēc Augusta licences, un veterāniem, kas bija palikuši no sākotnējiem ieceļotājiem. Bija nepieciešami vairāki gadi, lai sāktos ilgs attīstības periods, un Flāviju dinastijas laikā pilsēta varētu paplašināties, pateicoties jaunu pilsoņu imigrācijai, kuri pievienojās Augusta laiku pilsoņiem (šis fakts ir diezgan acīmredzams). Tad tika veikta lielu sabiedrisku būvju celtniecība, kā, piemēram, forums un cirks.

Almoinas izrakumi atsedza daļu foruma, kūriju, bazilikas dienvidaustrumu stūri, makellumu (pārtikas tirgu) un nimfeju. Citās vietās tika atrasti mozaīkām un freskām izdaiļoti nami.

Bez tam, bija uzcelti svarīgi infrastruktūras objekti, kā, piemēram, upes osta blakus mūsdienu Torres de Serranosas, akvedukts, dažādas ūdensapgādes celtnes, iespējamās piepilsētas svētnīcas un dažas nekropoles pie ceļiem. Mūsdienu Kalle del Maras rajonā tika atrastas cirka paliekas, kas bija grandioza 350х70 m liela celtne.

2. gadsimtā Valentija bija tipiska, dziļi romanizēta impērijas pilsēta ar unikālām celtnēm. Tā, piemēram, cirks ar 10 000 skatītāju vietām pēc saviem izmēriem bija viens no septiņiem lielākajiem cirkiem visā Spānijā.

Kolonija dzīvoja salīdzinoši mierīgi, taču laikam ejot, 3. gadsimtā Valentijā kopā ar citām Romas impērijas pilsētām atkal iestājās pagrimums. Pirmais ģermāņu tautu vilnis Turijas upes ieleju šķērsoja 260. gadā.

Pakāpeniska pilsētas rekonstrukcija pēc piecpadsmit nestabilitātes gadiem, kad Romas imperators Aureliāns padzina frankus, un kad šeit ienāca kristietība, kā arī nesenā vestgotu ierašanās neradīja pilsētā būtiskas demogrāfiskas izmaiņas. Pagānisko kultu centri pazuda jau vēlās Romas imperijas laikā, drīz vien pēc diakona Saragosas Vikentija mocekļa nāves, un tika aizvietoti ar jaunām kristiešu svētnīcām, veltītām šim moceklim, kurš no tā laika tika godāts kā Svētais Vikentijs Martīrs.

3. gadsimtā krīzes laikā pēc tam, kad 260-270. gados pilsēta tika izpostīta, tā ātri atkopās, taču mazākā platībā, kad daļa pilsētas infrastruktūras tika pamesta.

4. gadsimta laikā, kad citas blakus esošās pilsētas, Edeta un Sagunta pagrima, Valentija saglabaja savu statusu. Pirmā zināmā kristiešu kopiena veidojās ap Svētā Vikentija piemiņu, kurš bija nomocīts šajā pilsētā 304. gadā. Virs kapa ar viņa pīšļiem tika uzcelta svētnīca, kas pazīstama kā San Visente de la Roketa baznīca.