Freska

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mikelandželo freska "Ādama radīšana" Siksta kapelā (aptuveni 1511.g.).
Freskas restaurācija.
Fresku griesti.

Freska (no it. fresco 'svaigs') ir glezniecības tehnika vai šajā tehnikā radīts mākslas darbs, kurā ar ūdenī izšķīdinātām krāsām glezno uz svaiga kaļķu apmetuma.[1]. Eiropas mākslā (Egejas un antīkajā) izplatīta jau no otrā gadu tūkstoša pirms Kristus.[1]

Pašu tehniku mēdz dēvēt par buon fresco, kurā krāsas pigmenta pulveri sajauc ar ūdeni un glezno uz mitra, nupat uzklāta kaļķu apmetuma. Fresku glezniecība ir īpaši piemērota sausam klimatam, un to kopš vēlīnajiem viduslaikiem līdz XVII gs. bieži lietoja Itālijā.

Buon fresco atšķiras no fresco secco ar to, ka pēdējā tiek gleznots uz sausa apmetuma. Šādā glezniecības tehnikā radīti darbi ir krietni mazāk izturīgi, jo pigments neiesūcas apmetumā. Dažkārt gleznotāji izmantoja abas tehnikas, papildinot jau nožuvušu fresku.

Tā kā buon fresco tiek strādāts uz nupat uzklāta apmetuma, izpētot darbu, iespējams redzēt, cik daudz uzgleznots vienā dienā. Renesanses Itālijā šo daudzumu dēvēja par giornata.

Ēģiptiešu kapeņu sienu gleznojumi parasti ir fresco secco tehnikā, savukārt sienu gleznojumi Pompejos un citur Romā — buon fresco. Freskas tehnikā darināti arī Leonardo da Vinči "Pēdējais vakarēdiens" un Mikelandželo Siksta kapelas griestu gleznojumi.

Tehnoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buon fresco gleznošanas veidā uz pirmā apmetuma slāņa , ko uzklāja visā gleznojuma platībā, meistars vai kāds pieredzējis līdzstrādnieks ar sinopu- sarkanu pigmentu, izmantojot rūtojumu, pārnesa palielināti meistara zīmējumu, vēlāk varēja sākties darbs pie paša gleznojuma. Katru dienu gleznotājs uz pirmās apmetuma kārtiņas platības daļas, kādu bija plānots apgleznot, uzklāja intonaco jeb otro apmetuma kārtiņu , kurai bija jāpaliek mitrai tik ilgu laiku, kāmēr meistars glezno. No tā arī ir radies tehnikas nosaukums a fresko. Abas kārtiņas veidoja dzēsti kaļķi un smiltis. Pigmenti bija minerālu izcelsmes- silikāta un mālainas zemes, kas pretojās kaļķim, tāpēc gleznotājs sajauca ar ūdeni. Apmetumam žūstot, atbrīvojās oglekļa hidrāts, pārklājot virsmu ar caurspīdīgu garoziņu, tādā veidā fiksējot un aizsargājot pigmentu, kā arī padarot gleznojumus matētus. Freskas varēja saglabāties ilgu laiku, bet pie nosacījuma, ja bija labi sagatavota siena un ja nebija pārāk mitrs. Šis glezniecības tehnikas veids ir sarežģīts. Gleznotājam jāņem vērā, ka, apmetumam žūstot, mainās krāsas, tāpēc īpaši grūti bija veidot pēc iespējas nemanāmākas pārejas starp dažādās dienās gleznotajām darba daļām. Šis gleznošanas veids atšķiras no a secco jeb sausās tehnikas, kurai pigmentu neatšķaida ar ūdeni un klāj uz sausa apmetuma. Sausās tehnikas a secco veiktie pārgleznojumi reti spēj ilgstoši saglabāt savu sākotnējo izskatu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]