Litogrāfija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ežēns Delakruā. Litogrāfija "Hamlets un Horācijs" 1843. g., Bruklinas muzejs.

Litogrāfija (no(grieķu): Lithos - akmens un no (grieķu): graphein) — rakstu, zīmēju ir grafikas gludspiedes tehnika,kurā novilkumu jeb estampu iegūst, pārnesot krāsu no gludas iespiedformas uz papīra.[1]

Litogrāfija ir grafikas tehnika, kas pamatojas uz eļļas un ūdens nesavienojamības principa. Zīmējumu izstrādā ar litogrāfijas krītu vai tipogrāfijas tušu, zīmējot ar speciālu otu, uz īpašas šķirnes kaļķakmens plātnes, lai gan var izmantot arī citus materiālus un instrumentus. Kaļķakmens plātni fiksē, slīpē, viegli iekodinot ar atšķaidītu skābi un specifiski apstrādājot. Akmeni pēc tam samitrina ar ūdeni, ko neiezīmētie laukumi aiztur. Uzklāj eļļainu krāsu, kas pieķeras tikai zīmējumam, kamēr mitrie laukumi to atgrūž. Novilkums, tāpat kā citās grafikas tehnikās, tiek iegūts spoguļattēlā.[2] Litogrāfiju iespiež ar iespiedmašīnu uz ļoti blīva papīra. Litogrāfijas tehnikā ir iespējams izgatavot vairākus tūkstošus nospiedumu jeb estampu. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Ar terminu"litogrāfija" apzīmē kā gludspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mākslinieku — grafiķi, kas izgatavo litogrāfijas, sauc par litogrāfu.

Litogrāfiju izgudroja Vācijā 1796. gadā A.Zēdenfelds. Pirmās litogrāfijas darbnīcas radās Minhenē (1806), Pēterburgā un Parīzē (1816), Londonā (1822).

Litogrāfi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litogrāfijas tehnikas iezīmes — vienkāršā pavairošana un zīmēšana uz akmens bez īpašām iemaņām piesaistīja daudzus pasaules māksliniekus, kas vēlējās atsaukties uz aktuālajiem laikmeta notikumiem. To vidū ir minami: Pablo Pikaso, Fransisko Goija, Teodors Žeriko, Edvards Munks, Onorē Domjē, Ežēns Delakruā, Kēte Kolvica.

Litogrāfija Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litogrāfija Latvijas teritorijā parādījās 19. gadsimtā. Pirmās litogrāfijas darbnīcas radās Rīgā un Jelgavā (E. Zīslaka spiestuve)[3].

Latvijas litogrāfi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie mākslinieki 19. gadsimta sākumā, kas sāka šajā tehnikā darboties bija Kārlis Hūns un Kārlis Kronvalds. 20. gadsimta 60. gados notika jauns šīs tehnikas uzplaukums, kurā aktīvi darbojās: Maija Dragūne, I. Krūmiņa, Ilmārs Blumbergs, Baņuta Ancāne, Gaisma Giga, Georgs Smelters, Lolita Zikmane. Mūsdienās litogrāfijas veido mākslinieki: Andris Abiļevs, Ilona Abiļeva, Helēna Heinriksone, Ivars Heinriksons, Anna Heinriksone, Tatjana Krivenkova, Irēna Lūse, Ilze Neilande, Kristīne Keire, Lāsma Pujate, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Kristaps Zariņš, Aleksejs Naumovs, Otto Zitmanis, kā arī jaunie autori Verners Lazdāns, Dmitrijs Lavrentjevs, Miķelis Fišers, Kristiāns Brekte[4] un citi.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [Blūma, D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 100.lpp.Blūma, D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca.]
  2. [Petraškevičs, J.Grafika. Rīga: Liesma,1989. 140.lpp Petraškevičs, J.Grafika]
  3. Latvijas mākslas vēsture. Atjaunots: 2010. gada 12. jūlijā.
  4. Retrospektīva grafikas izstāde Litogrāfi VIII. Atjaunots: 2010. gada 12. jūlijā.