Tartu

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tartu
Tartu pilsētas dome
Tartu pilsētas dome
Karogs: Tartu
Karogs
Ģerbonis: Tartu
Ģerbonis
Tartu (Igaunija)
Tartu
Tartu
Koordinātas: 58°23′N 26°43′E / 58.383°N 26.717°E / 58.383; 26.717Koordinātas: 58°23′N 26°43′E / 58.383°N 26.717°E / 58.383; 26.717
Valsts Karogs: Igaunija Igaunija
Apriņkis Tartu apriņķis
Pilsētas tiesības 1224
Administrācija
Platība
 • Kopējā 38,8 km2
Iedzīvotāji (2011)[1]
 • kopā 97 600
 • blīvums 2 516/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Mājaslapa http://www.tartu.ee/
Tartu Vikikrātuvē

Tartu (igauņu: Tartu, agrāk saukta Tērbata, vācu: Dorpat, krievu: Дерпт, kopš 1893. gada Юрьев) ir otra lielākā Igaunijas pilsēta, atrodas valsts dienvidaustrumos pie Emajegi upes. Ja Tallina ir Igaunijas politiskais un ekonomiskais centrs, tad Tartu uzskata par Igaunijas intelektuālo un kultūras centru, īpaši tāpēc, ka Tartu sāka darboties pirmā Baltijas guberņu (Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas) universitāte. Tajā laikā tā bija arī galvenais centrs latviešu akadēmiskajai izglītībai. Tartu, kas atrodas 180 km uz dienvidaustrumiem no Tallinas, ir Dienvidigaunijas centrs. Latviskajos avotos līdz 1940. gadam pēc Emajegi (igauņu: Emajõgi, "upju māte") latviskotā nosaukuma Mētra arī pilsēta reizumis saukta par Mētraini.[2] [3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģijas dati liecina, ka pastāvīga apmetne tagadējās Tartu vietā bijusi jau 5. gadsimtā p. m. ē. Rakstos pirmoreiz minēta 1030. gada notikumu aprakstā Nestora hronikā, kad Novgorodas kņazs Jaroslavs Gudrais ieņēma ugauņu pilskalnu. Viņš piespieda tos maksāt meslus un iekaroto čudu zemju (Ugalas) pārvaldei nodibināja pilsētu, ko savā kristītajā vārdā nosauca par Jurjevu (Юрьев). Krievzemes vara turpinājās līdz 1061. gadam, kad Tartu ieņēma pēc hronikas ziņām sosoli (iespējams, sakalieši), tomēr arī vēlāk Novgorodas kņazi rīkoja meslu ievākšanas karagājienus uz Ugauniju un Adzeli.

Tērbatas pilsētas panorāma 1553. gadā.
Tērbatas plāns 1695. gadā.

Livonijas krusta karu laikā Ugauniju līdz Tērbatai pie Ūdeņu mātes nopostīja letgaļu karaspēks 1215. gada atriebes karagājienā pret ugauņiem pēc Tālivalža nogalināšanas. 1223. gada ugauņu sacelšanās laikā viņi nogalināja Tērbatas fogtu Johanesu un atguva pilskalnu, bet par Tērbatas ķēniņu kļuva bijušais Kokneses ķēniņš Vetseke. 1224. gada augustā notika izšķirošā kauja par Tartu, kad pēc vairāku dienu aplenkuma Tērbatas pilskalnu (latīņu: castrum Tharbatense) ieņēma krustneši, bet Vetseke krita kaujā. Viduslaikos pilsēta bija pazīstama ar nosaukumu Tērbata (Dorpat, Tarbatum) un bija Tērbatas bīskapijas galvaspilsēta.

1262. gadā pilsētu aplenca un izpostīja Aleksandra Ņevska dēls, Vladimiras lielkņazs Dmitrijs. 1280. gadā Tērbata iestājās Hanzas savienībā. Pēc Livonijas kara Tērbata 1582. gadā nokļuva Polijas-Lietuvas kopvalstss sastāvā un pilsētā tika nodibināta jezuītu skola. 1629. gadā pēc Zviedru-poļu kara Tērbata iekļāvās Zviedru Vidzemes sastāvā. 1632. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs nodibināja Gustava akadēmiju (Academia Gustaviana).

Pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā Tērbatu inkorporēja Krievijas impērijas Rīgas guberņas, vēlāk Vidzemes guberņas sastāvā. 19. gadsimtā Tērbatas Universitāte kļuva par ievērojamu vācbaltiešu, igauņu un latviešu kultūras centru. 1869. gadā Tērbatā notika pirmie Igauņu dziesmu svētki, bet 1870. gada tika atklāts pirmais igauņu profesionālais teātris - Vanemuine. Baltijas rusifikācijas laikā sākās plaša pārkrievošanas kampaņa un 1893. gadā Tērbata tika pārdēvēta par Jurjevu, skolās tika ieviesta apmācība krievu valodā.

1920. gada 2. februārī pilsētā tika noslēgts Tartu miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā tika atzīta Igaunijas neatkarība.

2.Pasaules kara laikā Tartu centru nopostīja. PSRS laikos Tartu bija ārzemniekiem slēgta pilsēta, jo šeit atradās liela Padomju armijas gaisa spēku bāze.

Satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļu satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta ir nozīmīgs ceļu krustpunkts, šeit krustojas nacionālas nozīmes autoceļi:

Tartu ir arī sākumpunkts nacionālas nozīmes autoceļam Nr. 92 (Tartu–ViljandiKilingi-Nemme), kas pilsētu tālāk savieno ar Pērnavu.

Dzelzceļa satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tartu dzelzceļa stacija

Tartu ir arī būtisks dzelzceļa satiksmes mezgla punkts, kurā saslēdzas trīs dzelzceļa līnijas: Tapa-Tartu, Tartu-Koidula (valsts robeža) un Tartu-Valga (valsts robeža). 1876. gadā celtā un 2012. gadā restaurētā Tartu stacijas ēka atrodas Vaksali ielā 6. Kopš 1997. gada Tartu stacijas ēka ir Valsts kultūras piemineklis, viens no izcilākajiem 19. gs. koka arhitektūras paraugiem.

No Tartu stacijas tiek nodrošināti pasažieru pārvadājumi visos trīs dzelzceļa virzienos - uz Elvu un Valgu (tālāk ar pārsēšanos uz Rīgu), uz Pelvu un Koidulu (Piusu), uz Jegevu, Tapu un Tallinu. Starp Tallinu un Tartu kursē arī ekspresvilcieni, kas ceļā pietur tikai atsevišķās pieturās.

Gaisa satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram 8 km uz dienvidiem no pilsētas centra Ilenurmes pagastā atrodas Tartu lidosta (IATA: TAY), saukta arī par Tartu Ilenurmes lidostu (igauņu: Tartu Ülenurme lennujaam), kas šobrīd (2013) nodrošina regulārus reisus uz Helsinku lidostu, līdz 2012. gada decembrim tika nodrošināti arī iekšzemes lidojumi uz Tallinas lidostu, bet līdz 2011. gadam tika veikti arī regulāri reisi uz Rīgu,[4] līdz 2010. gadam — uz Stokholmas Ārlandas lidostu. Padomju laikos no Tartu lidostas tika veikti reisi gan uz dažādām Igaunijas PSR pilsētām un salām, gan dažādām PSRS pilsētām — Kijevu, Simferopoli, Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un Odesu.

Uz ziemeļaustrumiem no Tartu centra pie pilsētas robežas atrodas bijušais padomju armijas Rādi lidlauks, kas lidojumiem vairs netiek izmantots. Uz viena no skrejceļiem atrodas automašīnu tirdzniecības vietas, un bijušā skrejceļa galā kā vizuāls tā pagarinājums ir sākta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas celtniecība.[5][6]

Ūdens satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tartu pilsēta izvietojusies Emajegi upes ielejā un tās tuvumā, upe vēsturiski ir bijusi nozīmīgs ūdensceļš, kas savieno Vertsjerva ezeru (ap 60 km no Tartu) ar Peipusu (ap 40 km no Tartu). 1843. gadā tika atklāta tvaikoņu satiksme maršrutos Tartu-Narva un Tartu-Pleskava.[7] Mūsdienās vasaras sezonā ir regulāra satiksme starp Tartu un Pīrisāres salu Peipusa ezerā.[8][9]

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tartu vai tās apkārtnē dzimuši:

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Statistics Estonia: Population by Sex, Place of residence and Age
  2. A.Deglavs "Latviešu attīstības solis no 1848.-1875.g." - R.,1893. - 89.lpp., Tekstā minētā Mētraine ir vēsturiskais Tartu nosaukums latviešu valodā, kas tika lietots līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. Nosaukums radies pēc pilsētai caurtekošās Emajegi upes latviskotā nosaukuma Mētra.
  3. "Latvijas Kareivis" Svētdiena, 4. novembris, 1934 Lapa: 3,[novecojusi saite] Nosaukums "Mētraine" atrodams daudzos LNB periodika.lv iekļautajos informācijas avotos.
  4. «Tartu ar 'airBaltic' risina sarunas par reisu atsākšanu uz Rīgu». Delfi.lv. 18.02.2013. Skatīts: 30.03.2013..
  5. «Eesti Rahva Muuseumi peahoone Raadil: 33 854 m2 (igauniski)». erm.ee. Eesti Rahva Muuseum. Skatīts: 30.03.2013..
  6. «ERMi uue hoone ehitab 47 miljoniga Fund Ehitus (igauniski)». postimees.ee. AS Postimees. 04.01.2013. Skatīts: 30.03.2013..
  7. «Emajõgi Waterway (angliski)». riverland.ee. SA Emajõe Jõeriik, SA Tartumaa Turism. 2007. gadā. Skatīts: 30.03.2013..
  8. Olmaru, Jaan. «Piirissaare laevareisid algavad taas (igauniski)». tartupostimees.ee. AS Postimees, 16.05.2012.. Skatīts: 30.03.2013..
  9. «Tartust saab nüüd jälle laevaga Piirissaarele! (video) (igauniski)». reporter.ee. AS Postimees. 20.05.2012. Skatīts: 30.03.2013..

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]