Edvards Jillins

Edvards Jillins; Edvard Gylling
Personīgā informācija
Dzimis	1881. gada 30. novembrī ; Kuopio, Somija
Miris	1938. gada 14. jūnijā (56 gadi); Komunarka pie Maskavas, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	Somijas zviedrs
Dzīvesbiedre	Fanny Elisabeth Achren

Edvards Oto Vilhelms Jillins (Edvard Otto Vilhelm Gylling, dzimis 1881. gada 30. novembrī, miris 1938. gada 14. jūnijā) bija Somijas sociāldemokrātu politiķis, vēlāk bija vadošos amatos padomju Karēlijā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gadā Edvards Jillins pabeidza Helsinku Universitātes maģistratūru ekonomikas un statistikas specialitātē. 1909. gadā ieguva filozofijas doktora grādu. Līdz 1918. gadam strādāja Helsinku Universitātē kā ekonomiskās statistikas docents.

1905. gadā Jillins iestājās Somijas sociāldemokrātiskajā partijā un iekļāvās tās kreisajā spārnā. no 1906. līdz 1908. gadam viņš bija partijas izdevuma Sosialistinen Aikakauslehti atbildīgais redaktors. 1907. gada martā notika pirmās Somijas parlamenta vēlēšanās. Edvards Jillins no sociāldemokrātu partijas kļuva par parlamenta deputātu no 1908. līdz 1918. gadam.

No 1913. līdz 1917. gadam Jillins bija Somijas sociāldemokrātiskās partijas izpildkomitejas loceklis, bet 1917.—1918. gadā partijas priekšsēdētājs.

1918. gadā Somijas pilsoņu kara laikā Edvards Jillins bija Somijas Tautas pilnvaroto padomes Finanšu nodaļas pilnvarotais, vēlāk kļuva par Padomes priekšsēdētāja vietnieku. 1. martā starp Somijas Sociālistisko Strādnieku Republiku un Padomju Krieviju noslēgts miera līgums, kuru no Somijas puses parakstīja Edvards Jillins un Oskari Tokoi. Aprīlī Jillins kļuva par Sarkanās gvardes Galvenā štāba priekšnieku. Kad vairums Sarkano spēku vadītāju bija aizbēguši, Jillins vadīja Viborgas aizstāvību. Pēc Sarkano sakāves Jillinam izdevās izvairīties no gūsta un viņš pusgadu slēpās.

1918. gada beigās Edvards Jillins emigrēja uz Ziedriju. Viņš iestājās Padomju Krievijā dibinātajā Somijas komunistiskajā partijā un Stokholmā darbojās Kompartijas CK ārzemju birojā. 1919. gadā Jillins kļuva par Komunistiskās internacionāles Skandināvijas komitejas sekretāru.

1919. gada rudenī Jillins Ļeņinam nosūtīja priekšlikumus, lai izveidotu Karēlijas komūnu, kas plestos no Sviras upes līdz Ziemeļu Ledus okeānam. Tas ļautu realizēt karēļu nacionālās intereses, liegtu Somijai pretendēt uz Austrumkarēliju un izveidotu placdarmu revolūcijas sagatavošanai Somijā un Skandināvijā.

1920. gada maijā pēc Ļeņina aicinājuma Edvards Jillins ieradās Maskavā. Jillins iestājās KK(b)P. 1920. gada 8. jūnijā Oloņecas un Arhangeļskas guberņu karēļu apdzīvotajās vietās tika izveidota Karēlijas darba komūna. Edvards Jillins kļuva par Karēlijas darba komūnas revolucionārās komitejas pirmo priekšsēdētāju. 1921. gada februārī notika 1. Viskarēlijas padomju kongress, kurš apstiprināja Karēlijas darba komūnas augstāko varas institūciju — Karēlijas izpildkomiteju. Par tās priekšsēdētāju ievēlēts Edvards Jillins. 1922. gadā Jillins kļuva par Karēlijas—Murmanskas kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju.

1923. gada jūlijā Karēlijas darba komūna tika reorganizēta par Autonomo Karēlijas Padomju Sociālistisko Pepubliku (AKPSR). Līdz 1935. gadam Edvards Jillins bija AKPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs.

No 1930. līdz 1935. gadam Jillins vadīja arī Karēlijas zinātniski pētniecisko institūtu un pasniedza Karēlijas valsts pedagoģiskajā institūtā. Bija žurnāla "Karēlijas ekonomika un statistika" redakcijas kolēģijas biedrs.

1930. gadu vidū Karēlijas republikas vadību sāka kritizēt centrālā vara; Jillinu apsūdzēja buržuāziskā nacionālismā. 1935. gada janvārī kompartijas Karēlijas komitejas plēnumā Jillina politiskā darbība tika nosodīta. 1935. gada oktobrī Jillins tika atstādināts no AKPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja amata. Edvards Jillins tika nosūtīts uz Maskavu veikt pētniecisko darbu Starptautiskajā ekonomikas institūtā.

1937. gada 17. jūlijā Jillinu apcietināja, apsūdzot viņu "Gjullinga — Rovio kontrrevolucionāras nacionālistiskas organizācijas" organizēšanā. 1938. gada 14. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija Edvardam Jillinam piesprieda nāvessodu. Tajā pašā dienā viņu nošāva poligonā "Komunarka".^[1]

Jillins tika reabilitēts 1955. gada 16. jūlijā pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma.