Eduskunta
| Eduskunta Suomen eduskunta Finlands riksdag | |
|---|---|
 | |
| Tips | |
| Tips | Vienpalātas parlaments |
| Līderi | |
| Priekšsēdētājs |
Jusi Halla-aho, Somu partija kopš 2023. gada 20. jūnija |
| Struktūra | |
| Locekļi | 200 |
 | |
| Politiskās grupas |
|
| Vēlēšanas | |
| Balsošanas sistēma | Elektorālā apgabalu proporcionālā pārstāvniecība |
| Pēdējās vēlēšanas | 2023. gada 2. aprīlis |
| Sēžu zāle | |
 | |
Eduskuntatalo, Mannerheimintie 30, FI-00102 Helsinki,  Somija | |
| Mājaslapa | |
| eduskunta.fi | |
Eduskunta (somu: eduskunta jeb Suomen eduskunta, zviedru: riksdagen jeb Finlands riksdag) ir Somijas parlaments. Vienpalātas parlamentā ir 200 deputāti un sēdes notiek Parlamenta namā Helsinkos. Pēdējās Eduskuntas vēlēšanas notika 2023. gada 2. aprīlī.
Konstitūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar Somijas konstitūciju 200 deputātu vienpalātas parlamentam ir augstākā lēmējvara Somijā. Tā pieņem tiesību aktus, lemj par valsts budžetu, apstiprina starptautiskos līgumus un uzrauga valdības darbību. Tā var mainīt konstitūciju, atlaist Valsts Padomi (ministru kabinetu) un neatzīt prezidenta veto; tās tiesību akti nav pakļauti juridiskai kontrolei. Tiesību aktus var ierosināt Valsts Padome vai viens no Eduskuntas deputātiem. Lai veiktu izmaiņas konstitūcijā, grozījumi divas reizes ir jāapstiprina Eduskuntā divos sekojošos sasaukuma periodos ar parlamenta vēlēšanām starp tiem.
Parlamenta deputātiem ir parlamentārā imunitāte. Bez Eduskuntas piekrišanas deputātus nevar saukt pie atbildības par to, ko viņi saka sesijā vai rīkojas saistībā ar parlamentāro procesu. Deputātus nevar aizturēt vai apcietināt, izņemot smagus noziedzīgus nodarījumus.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eduskuntas priekštecis bija Somijas ladtāgs (zviedru: lantdagen; somu: maapäivät, vēlāk somu: valtiopäivät), kas 1809. gadā tika izveidots uz Kārtu riksdāga pamata, kad Somijas teritorija tika iekļauta Krievijas Impērijā. Tajā bija pārstāvji no četrām sabiedrības kārtām.
1906. gadā, pēc 1905. gada revolūcijas, Somijas lielhercogistē tika izveidots vienpalātas parlaments. Pirmo reizi Somijā tika īstenotas vispārējas vēlēšanas. Arī sievietes un bezzemnieki varēja vēlēt un tikt ievēlētiem. Pirmās parlamenta vēlēšanas tika organizētas 1907. gadā, kurās piedalījās gandrīz 900 tūkstoši vēlētāju un vairākumu ieguva Sociāldemokrātiskā partija. Pirmajā parlamenta sasaukumā bija 19 sieviešu, vēl nepieredzēts skaits, kas laikā 1913. gadā pieauga līdz 21.
Parlamenta pirmie soļi no 1908. līdz 1916. gadam bija problemātiski. Tā varu gandrīz pilnībā neitralizēja cars Nikolajs II un viņa ieceltā gubernatora pārvalde. Gandrīz ik pēc gada darba parlaments tika atlaists. Tikai pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā Somijas parlaments ieguva reālu politisku varu.
1917. gada oktobrī notika jaunas parlamenta vēlēšanas, kurās sociāldemokrāti, kuri iepriekšējā sasaukumā bija vairākumā, nu nonāca mazākumā. 1917. gada 6. decembrī Somijas parlaments pieņēma neatkarības deklarāciju. Sociāldemokrātu radikāli noskaņotā daļa vēlējās proletariāta revolūciju, līdzīgi kā Krievijā, tāpēc "sarkanie" 1918. gada janvārī sāka sacelšanos. Sākās Pilsoņu karš, līdz 1918. gada maijā "sarkanie" tika sakauti. Pēc pilsoņu kara monarhisti panāca, ka par Somijas karali tika ievēlēts Vācijas princis, taču viņš nekāpa tronī, jo Vācija 1918. gada 11. novembrī kapitulēja karā.
Parlamenta vēlēšanās 1919. gadā republikāņu partijas ieguva trīs ceturtdaļas vietu, un monarhistu plāni tika sagrauti. Somija kļuva par republiku ar parlamentāru sistēmu, bet lai apmierinātu monarhistu vēlmi pēc spēcīgas valsts galvas, Somijas prezidentam tika rezervētas plašas pilnvaras.
1931. gadā tika atklāta jauna Eduskuntas ēka. Ziemas kara laikā parlaments īslaicīgi pārcēlās uz Kauhajoki.
Konstitūcija, kuru pieņēma 1919. gadā nepiedzīvoja lielas izmaiņas līdz 1970. gadiem. Lai gan valdība bija atbildīga parlamentam, prezidentam bija ievērojama vara, kuru pilnā mērā izmantoja Urho Kekonens. Tā kā konstitūcija deva ļoti spēcīgu aizsardzību politiskajām minoritātēm, liela daļa izmaiņu likumdošanā un valsts finansēs varēja tikt bloķēta ar mazākuma vienu trešdaļu. Tas, kopā ar dažu partiju nespēju iekļauties koalīcijas valdībā, izraisīja vājus, īslaicīgus ministru kabinetus. Tikai prezidenta Mauno Koivisto pilnvaru termiņā 1980. gados viena valdība uz visu sasaukuma laiku kļuva par normu. Bez tam pakāpeniski tika noņemta iespēja mazākumam bloķēt tiesību aktus, un parlamenta pilnvaras ievērojami pieauga pēc 1991. gada konstitucionālās reformas.
Jaunā, pārskatītā 2000. gada konstitūcija prezidentam noņēma gandrīz visas vietējās pilnvaras, pastiprinot parlamenta un valdības varu.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eduskunta.- Oficiālā vietne
- Eduskuntas vēsture
- Parlamenta vēlētāju aktivitāte kopš 1908. gada
