Eiklīda ģeometrija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Eiklīda ģeometrija ir plaknes un telpisku figūru izpēte, kurā tiek izmantotas Aleksandrijas grieķu matemātiķa Eiklīda darbā "Elementi" apkopotās aksiomas un teorēmas. Parasti to apgūst skolas matemātikas mācību kursā. Formāli Eiklīda ģeometriju savā 1899. gada darbā vācu matemātiķis Dāvids Hilberts aprakstījis izveidotajā aksiomātikā.[1] Līdz 19. gadsimta otrajai pusei ar terminu "ģeometrija" tika saprasta Eiklīda ģeometrija, jo tad vēl nepastāvēja neeiklīda ģeometrijas.

Viena no svarīgākajām aksiomām, kas Eiklīda ģeometriju atšķir no daudzām neeiklīda ģeometrijām, ir paralēlo taišņu aksioma, kas nosaka, ka "caur punktu C ārpus taisnes t var novilkt ne vairāk kā vienu taisni, kas paralēla t un atrodas plaknē, kuru nosaka A un t".[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]